3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā lūdz izbeigt tiesvedību, jo apstrīdētā norma nerada Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu. Pat ja tiesvedība tiktu turpināta, Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Tiesības uz īpašumu paredz ikviena tiesības mierīgi baudīt tikai savu īpašumu, bet negarantē tiesības iegūt mantu likumiskās mantošanas ceļā. Tiesiska paļāvība uz mantas iegūšanu varētu būt ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu aizsargāts īpašums īpašos apstākļos, proti, ja tā būtu noteiktāka par vienkārši cerību iegūt mantu un būtu balstīta uz tiesību normām vai, piemēram, tiesas nolēmumu. Taču Pieteikuma iesniedzējas iecerētās tiesības iegūt mantojumu ir ļoti pastarpinātas un turklāt atkarīgas no vairākiem priekšnoteikumiem. Pieteikuma iesniedzējas kā testatora attālākās radinieces tiesības mantošanas kontekstā būtu uzlūkojamas nevis kā tiesības iegūt mantojumu, bet gan kā radinieka tiesības pieteikties un pretendēt uz mantojumu pēc tā atklāšanās. Tomēr šo tiesību izmantošana pati par sevi negarantē Pieteikuma iesniedzējai vēlamo seku - tiesību iegūt mantojumu - obligātu iestāšanos. Tas, vai persona, kura pretendē uz mantojumu, to patiešām iegūs, nav iepriekš zināms vai paredzams. Tas ir atkarīgs ne tikai no tā, vai persona piesakās mantojumam, bet arī no citu priekšnoteikumu izpildīšanās, tostarp no citu mantinieku tiesībām un rīcības pēc mantojuma atklāšanās. Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējas tiesības iegūt mantojumu ir atkarīgas no testamentārās mantinieces un pirmās šķiras mantinieka rīcības un jo īpaši no tā, vai testamenta taisīšanā ir pieļauti gribas defekti vai prettiesiska rīcība. Pieteikuma iesniedzējai ir drīzāk finansiāla rakstura interese un cerība nākotnē iegūt mantojumu, bet viņas tiesības mantot ir tik pastarpinātas, ka nav pamata apgalvot, ka viņai varētu būt vismaz tiesiska paļāvība uz efektīvu īpašuma tiesību iegūšanu. Šāda vispārīga un netieša iespējamība vai pat cerība nākotnē iegūt mantojumu nav uzskatāma par tiesību uz īpašumu objektu ne Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu, ne Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē. Tiesību uz pieeju tiesai mērķis ir nodrošināt personai tieši piemītošu, no tiesību normām izrietošu subjektīvo tiesību vai likumisko interešu aizsardzību. Ja personai šādas konkrētas subjektīvās tiesības nepiemīt, tad nav pamata tai nodrošināt tiesības vērsties tiesā neesošu subjektīvo tiesību aizskāruma novēršanai. Pieteikuma iesniedzējai nav aizskartas tādas tiesības vai likumiskās intereses, kuru aizsardzībai būtu nodrošināma pieeja tiesai atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām. Tādējādi apstrīdētā norma, kas neparedz Pieteikuma iesniedzējai tiesības vērsties tiesā ar prasību par privāta testamenta apstrīdēšanu, nerada viņai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību aizskārumu. Lai gan apstrīdētā norma ir pieņemta gandrīz pirms 90 gadiem, nav konstatējami tādi apstākļi, kas liktu secināt, ka tā neatbilst pašreizējai sociālajai realitātei vai nonāk pretrunā ar sabiedrībā dominējošām tiesiskajām attiecībām. Mūsdienās joprojām pastāv objektīvi iemesli ierobežot attālāku radinieku tiesības apstrīdēt testamentu. Fakts, ka apstrīdētā norma nav grozīta, kā arī nav vērtēta pētījumā par mantojuma tiesību regulējuma modernizāciju, apliecina to, ka likumdevējs nav saskatījis nepieciešamību to darīt. Atbilstoši apstrīdētajai normai privātu testamentu var apstrīdēt nevis jebkurš iespējamais likumiskais mantinieks, bet tieši tuvākais likumiskais mantinieks, kura tiesības testaments konkrēti aizskar, atstumjot viņu no mantošanas. Šāds ierobežojums attālāku radinieku iespējām apstrīdēt testamentu, pat ja pastāv aizdomas par tā viltošanu, ir noteikts, lai nodrošinātu testamentārā mantinieka tiesību aizsardzību un testatora pēdējās gribas cienīšanu un ievērošanu. Turklāt tas kalpo arī tam, lai mantojuma lietas vešanā tiktu godprātīgi izmantotas personu tiesības, sekmēta procesuālā ekonomija un nodrošināta tiesiskā stabilitāte. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība. Pieteikuma iesniedzējas piedāvātie alternatīvie līdzekļi ne tikai nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, bet pat būtu tam pretēji. Proti, to likumisko mantinieku loks, kuri varētu apstrīdēt testamentu, būtu pārlieku plašs. Līdz ar to rastos nesamērīgs slogs testamentārajam mantiniekam un tiesai. Turklāt tiesības apstrīdēt testamentu kļūtu pilnībā atkarīgas no citu mantinieku rīcības un tas radītu tik lielu tiesisko nenoteiktību, ka šāds tiesiskais regulējums būtu pretrunā ar tiesiskās drošības principu. Savukārt tiesiskā regulējuma neesība nav uzskatāma par līdzvērtīgu apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma alternatīvu. Apstrīdētās normas izslēgšana no Civillikuma padarītu tiesisko regulējumu fragmentāru, un tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts. Testamenta viltošana ir tik sabiedriski kaitīga darbība, ka tās izdarīšanas fakts ir pārbaudāms kriminālprocesā. Ja ir aizdomas par testamenta viltošanu, tas aizskar ne vien privātas, bet arī publiskas intereses. Nav nepieciešams piešķirt citām personām subjektīvās tiesības apstrīdēt testamentu un panākt tā iespējamā viltošanas fakta pārbaudi privātā kārtā. Arī procesuālās ekonomijas nolūkos lietderīgāks risinājums ir tas, ka iespējamais testamenta viltošanas fakts tiek pilnvērtīgi izvērtēts kriminālprocesā. Pieteikuma iesniedzēja ir vērsusies Valsts policijā, un uz viņas iesnieguma pamata ir ierosināts kriminālprocess, kura ietvaros tiek vērtēts testamenta iespējamās viltošanas fakts. Ja testaments kriminālprocesā tiktu atzīts par viltotu, tad nebūtu spēkā esoša testatora pēdējās gribas rīkojuma un būtu piemērojama likumiskās mantošanas kārtība. Likumdevējs ir izpildījis visus pienākumus, kuru izpilde nepieciešama, lai līdzsvarotu sabiedrības un indivīda tiesības gadījumos, kad pastāv šaubas par testamenta īstumu un tiesiskumu, tādēļ apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir uzskatāms par samērīgu.