4. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētā norma nerada Pieteikuma iesniedzējai pamattiesību aizskārumu un pat tad, ja tiesvedība tiktu turpināta, šī norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Tiesības apstrīdēt mirušā gribu nevar tikt piešķirtas jebkurai mantojumā ieinteresētai personai. Lai pēc iespējas respektētu mirušā gribu, tiesības apstrīdēt privātu testamentu ir ar likumu piešķirtas šauram subjektu lokam, proti, mantiniekiem, kas iecelti par tādiem ar citu gribas rīkojumu, un tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem. Spēkā esošais regulējums veido vienotu sistēmu, kurā pēc iespējas tiek ievērotas personas tiesības izvēlēties sev piederošās mantas tālāko likteni pēc savas nāves. Iespēja atkāpties no mirušā gribas tiek pieļauta tikai noteiktos gadījumos, piešķirot tiesības apstrīdēt testamentu šauram to subjektu lokam, kuriem ir reālas izredzes iegūt mantojumu. Ne visiem likumiskajiem mantiniekiem ir vienādas izredzes mantot un reāli iegūt mantojumu. No likumā noteiktās mantošanas kārtības izriet princips, ka, mantojot pēc likuma, pārdzīvojušam laulātajam vai tuvākajam radiniekam ir priekšroka salīdzinājumā ar attālākiem mirušā radiniekiem. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja kā ceturtās šķiras mantiniece likumiskās mantošanas gadījumā varētu mantot tikai tad, ja nemantotu pārdzīvojušais laulātais un neviens no pirmās, otrās vai trešās šķiras mantiniekiem. Ceturtās šķiras mantinieka iespējas saņemt mantojumu vairumā gadījumu ir vērtējamas kā zemas. Tādējādi testamenta apstrīdēšana negarantē to, ka mantojumu saņems tā apstrīdētājs, ja tas nav tuvākais likumiskais mantinieks. Mantiniekam ir personiskas tiesības, nevis pienākums apstrīdēt testamentu. Ja tuvākas šķiras mantinieks šīs savas tiesības neizmanto, tās nepāriet uz nākamajām mantinieku šķirām, jo veiksmīgas testamenta apstrīdēšanas gadījumā, ņemot vērā to, ka mantinieki pēc likuma manto atbilstoši zināmai kārtībai, zemāko šķiru mantinieki tāpat neiegūtu tiesības uz mantojumu pirmie. Ceturtās šķiras mantinieku tiesības mantot pastāv tikai tādā apjomā, kas dod cerību uz mantojumu gadījumā, ja pirmtiesīgie mantinieki no savām tiesībām atteiksies vai pēc mantojuma atklāšanās vairs neeksistēs vai nereaģēs. Tādējādi ceturtās šķiras mantinieka tiesības mantot pēc likuma situācijā, kad ir arī augstākas šķiras mantinieki, nevar uzskatīt par jau iegūtām tiesībām vai tādām tiesībām, kuras persona noteikti iegūs. Līdz ar to šīs tiesības nav uzskatāmas par tiesību uz īpašumu objektu Satversmes 105. panta izpratnē.