7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektore un doktorante Mg. iur. Alise Reide - uzskata, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai nerada Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu. Apstrīdētajā normā samērā šaurais testamentu apstrīdēt tiesīgo personu loks ir noteikts tādēļ, lai aizsargātu testatora pēdējo gribu. Ja testamentu varētu apstrīdēt jebkurš likumiskais mantinieks, tiktu būtiski ietekmēta testēšanas brīvība un degradēta testatora paustā pēdējā griba, kā arī kopumā grauta uzticība testamentam, kas ir viens no svarīgākajiem un populārākajiem mantojuma tiesību institūtiem. Apstrīdētajai normai līdzīgs princips ietverts arī citās Civillikuma normās. Proti, atbilstoši Civillikuma 423. panta pirmajai daļai tuvākie augšupējie tiesību uz neatņemamo daļu iegūst vienīgi tad, ja mantojuma atstājēja lejupējie vispār neeksistē vai nav pārdzīvojuši mantojuma atstājēju. Tātad vecāku tiesības saņemt neatņemamo daļu ir atkarīgas no tuvāku radinieku, piemēram, bērnu, faktiskās esības, nevis no viņu gribas īstenot tiesības pieteikties uz neatņemamo daļu. Tādējādi atsevišķas tiesības mantojuma lietās tiek piešķirtas tikai pašiem tuvākajiem mantojuma atstājēja radiniekiem, ievērojot Civillikuma 404. pantā nostiprināto augstākas pakāpes radinieku aizsardzības principu. Būtiska ir tuvāko likumisko mantinieku faktiskā esība, un attiecīgi tiesības apstrīdēt testamentu ir piešķirtas tikai tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem neatkarīgi no viņu vēlmes konkrētās tiesības īstenot. Apstrīdētās normas mērķis ir piešķirt tiesības pašiem tuvākajiem testatora likumiskajiem mantiniekiem, prezumējot, ka tieši viņi tādā gadījumā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, mantotu likumiskās mantošanas ceļā. Praksē nereti tikai testatora tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem ir zināmi viņa motīvi un testamenta taisīšanas apstākļi, kā arī tas, vai testaments satur patiesu testatora pēdējo gribu. Neefektīva un procesuālās ekonomijas principam pretēja būtu tāda situācija, ka testamentu varētu apstrīdēt arī attālāki radinieki, kuri pēc testamenta atzīšanas par spēkā neesošu tik un tā nemantotu. Nav nozīmes tam, ka mantojuma atstājēja dēls vai kāds cits tuvākais radinieks nav izteicis gribu mantot. Ir iespējams tas, ka tuvākie likumiskie mantinieki izsaka savu gribu mantot tikai pēc tam, kad testaments ir atzīts par spēkā neesošu. Tādēļ var piekrist tam, ka Pieteikuma iesniedzējas tiesības iegūt mantojumu likumiskās mantošanas ceļā ir ļoti attālas un pastarpinātas, jo ir atkarīgas no vairāku tādu priekšnoteikumu izpildes, kurus Pieteikuma iesniedzēja ne ar savu gribu, ne rīcību nevar ietekmēt un kuri nav iepriekš paredzami. Jāņem vērā arī tas, ka testamenta apstrīdēšana ir pamats uzsāktās mantojuma lietas apturēšanai. Ja pārāk plašam personu lokam tiktu piešķirtas tiesības apstrīdēt testatora pēdējās gribas rīkojumu, tad mantojuma lietas vešana ļoti ieilgtu un tādējādi būtu apdraudētas godprātīgu testamentāro mantinieku tiesības un tiesiskās intereses. Satversmes tiesa secināja: