11. Article

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst pašvaldības princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 15.1. punktu). Arī Satversmes 101. pants ietver pašvaldības principu un rada tiesisku pamatu pašvaldību institucionālai pastāvēšanai un funkcionālai darbībai. Funkcionālajā aspektā valsts pārvalde atbilstoši demokrātijas principam un pašvaldību principam ir organizējama subsidiāri, proti, nozīmīgu vietēja rakstura vajadzību un interešu pārvaldīšana nododama pēc iespējas tuvāk pašiem iedzīvotājiem, viņu organizētai pašvaldībai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 3. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-16-01 19.2. punktu). Lai gan pašvaldības dome ir demokrātiski ievēlēts pašvaldības pārstāvniecības orgāns, tomēr valstij ir piešķirti tiesiski instrumenti pašvaldības domes pārraudzībai, lai nodrošinātu to, ka pašvaldības domes rīcība atbilst likumam un iedzīvotāju interesēm (sk. Satversmes tiesas 2025. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2024-20-01 18.3. punktu). Hartas 4. panta ceturtā daļa noteic, ka vietējām valsts varas institūcijām piešķirtās pilnvaras parasti ir pilnīgas un ekskluzīvas; cita centrālā vai reģionālā valsts varas institūcija tās var samazināt vai ierobežot vienīgi likumā noteiktajos gadījumos. Hartas paskaidrojošā ziņojumā skaidrots: "Šajā punktā aplūkota atbildības pārklāšanās problēma. Skaidrības labad un lai izvairītos no jebkādas pakāpeniskas atbildības vājināšanas tendences, pilnvarām parasti jābūt pilnīgām un ekskluzīvām. Tomēr noteiktās jomās ir nepieciešama papildinoša dažādu līmeņu iestāžu rīcība un ir svarīgi, lai šajos gadījumos centrālo vai reģionālo iestāžu iejaukšanās notiktu saskaņā ar skaidriem tiesību aktu noteikumiem" (sk.: Explanatory Report to the European Charter of Local Self-Government. Pieejams: rm.coe.int). Saskaņā ar Hartas 8. panta pirmo un otro daļu jebkuru administratīvo uzraudzību pār vietējo valsts varas institūciju darbību var veikt tikai konstitūcijā vai likumā noteiktajā kārtībā un gadījumos. Šī uzraudzība parasti tiek vērsta uz to, lai nodrošinātu vietējo varas iestāžu darbības atbilstību likumam un konstitucionālajiem principiem. Saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 12. panta pirmo daļu pašvaldība izstrādā un apstiprina pašvaldības attīstības stratēģiju, attīstības programmu, teritorijas plānojumu, lokālplānojumus, detālplānojumus un tematiskos plānojumus. Savukārt saskaņā ar šā likuma 9. panta 4. punktu par teritorijas attīstības plānošanu atbildīgā ministrija izvērtē vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu un lokālplānojumu atbilstību normatīvajiem aktiem, ja tas nepieciešams šā likuma 26. un 27. pantā minēto darbību veikšanai. Atbilstoši Teritorijas attīstības plānošanas likuma 26. un 27. pantam par teritorijas attīstības plānošanu atbildīgās ministrijas ministrs var apturēt saistošos noteikumus, ar kuriem apstiprināts teritorijas plānojums vai lokālplānojums, vai šo saistošo noteikumu daļu. Saskaņā ar Ministru kabineta 2024. gada 3. septembra noteikumu Nr. 586 "Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas nolikums" 5.3. apakšpunktu par teritorijas attīstības plānošanu atbildīgā ministrija ir Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija. Tātad saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 27. pantu viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs ir tiesīgs izdot rīkojumu apturēt saistošos noteikumus, ar kuriem apstiprināts pašvaldības teritorijas plānojums vai lokālplānojums, vai šo saistošo noteikumu daļu, ja konstatēti pašvaldības teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma izstrādes procedūras pārkāpumi vai neatbilstība normatīvo aktu prasībām. Tas, ka Ministru kabineta pilnvarotais ministrs var apturēt prettiesisku pašvaldības saistošo noteikumu darbību, nodrošinot pašvaldības domes darbības atbilstību likumam, vispār ir pieļaujams pašvaldības darbības ierobežošanas līdzeklis. Pašvaldības darbību tiesiskuma kontrole teritorijas plānošanas jomā nenozīmē to, ka valsts pārņem savā pilnīgā vai pat tikai daļējā kompetencē pašvaldības teritorijas plānošanu. Tā gan procesuāli, gan arī pēc būtības ir un arī paliek pašvaldības kompetencē. Ar apstrīdēto rīkojumu netiek īstenota Hartas 4. panta ceturtajā daļā minēto kompetenču pārņemšana, samazināšana vai ierobežošana. Tādējādi apstrīdētā rīkojuma izdošana ietilpst Teritorijas attīstības plānošanas likumā skaidri noteiktā un pieļaujamā kompetencē, kuras ietvaros valsts īsteno administratīvo uzraudzību pār pašvaldības darbību savas teritorijas plānošanā.