17. Article

Apstrīdētā rīkojuma 11.1. apakšpunktā norādīts, ka Lokālplānojuma apbūves noteikumu 10. punkts, kas noteic, ka plānotās dzīvojamās ēkas nodrošina ar lokālo ūdensapgādi (dziļurbumu), neatbilst ilgtspējas principam, kā arī negarantē to, ka ilgtermiņā tiks izpildītas normatīvo aktu prasības par dzeramā ūdens kvalitāti. Pieteikuma iesniedzēja norāda: ņemot vērā to, ka notekūdeņu sistēmas šobrīd nemaz nepieļauj centralizēto ūdensapgādes tīklu izbūvi Sužu ciemā, par vides tiesību principiem atbilstošu pagaidu risinājumu ir uzskatāma dziļurbumu ierīkošana, un šāds risinājums pieņemts, līdzsvarojot dažādas intereses. Satversmes 115. pantā ietvertais ilgtspējas princips ir viens no konstitucionālajiem principiem, kas vērsti uz Satversmē ietverto mērķu un vērtību aizsardzību, kā arī to īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 11. punktu). Ilgtspējīga attīstība ir sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas integrēta un līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas, kā arī nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-48-03 6.1. punktu). Turklāt Satversmes 115. pants aizsargā ne vien atsevišķu indivīdu tiesības, bet gan visas sabiedrības tiesības uz labvēlīgu vidi (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023-01-03 17.1. punktu). Ilgtspējība teritorijas plānošanā nozīmē sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas integrētu un līdzsvarotu attīstību, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas apmierināt to vajadzības, kā arī nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 15. punktu). Šis princips neprasa, lai teritorijas plānošanā vides intereses tiktu paceltas pāri ekonomiskajām un sociālajām interesēm, taču prasa, lai visas šīs intereses tiktu vērtētas kā vienlīdz svarīgas (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 17.2. punktu). Lai attīstības risinājums būtu atbilstošs ilgtspējas principam, tam jābūt rūpīgi izvērtētam un pamatotam. Proti, tikai tāds risinājums, kura izstrādes procesā ir iesaistītas ieinteresētās personas, ir apsvērti to izteiktie viedokļi un kura izvēle ir pamatota, ir uzskatāms par ilgtspējīgu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-19-03 15.1. punktu). Tātad ilgtspējas princips pats par sevi neliedz pašvaldībai izvēlēties tādu attīstības modeli, kas paredz decentralizētas inženierkomunikācijas ieviešanu lokālplānojumā, ciktāl saglabājas saprātīgs līdzsvars starp vides, ekonomiskajām un sociālajām interesēm. Šā sprieduma 15. punktā Satversmes tiesa jau secināja, ka Lokālplānojumā paredzētais jaunas apbūves teritorijas attīstības plānojums neseko Stratēģijā izvirzītajai vadlīnijai - šādu teritoriju attīstīt vienlaikus ar inženiertehnisko infrastruktūru un paplašināt centralizētas ūdensapgādes sistēmas - un tātad neatbilst arī Teritorijas attīstības plānošanas likuma 24. panta otrajai daļai. Turklāt konstatējams, ka lokāla ūdensapgāde (dziļurbums) katrā zemesgabalā, atšķirībā no Lokālplānojumā paredzētā kanalizācijas risinājuma, ir noteikta nevis kā pagaidu, bet gan kā pastāvīgs risinājums. Proti, šādu risinājumu pašvaldība pieļauj uz visu iespējamo Lokālplānojuma īstenošanas laiku - 20 gadiem (sk. Lokālplānojuma paskaidrojuma raksta 40. lp. Pieejams: geolatvija.lv). Līdz ar to Lokālplānojuma apbūves noteikumu 10. punktā paredzētais risinājums ir pretējs tam, kas noteikts Garkalnes teritorijas plānojuma apbūves noteikumu 350.2. apakšpunktā. Lokālplānojumā noteiktais ūdensapgādes risinājums attieksies uz 191 zemes vienību un tādējādi skars plašu personu loku - nekustamo īpašumu īpašniekus, kuri būs īstenojuši būvniecības ieceri kādā no Lokālplānojumā ietvertajām zemes vienībām, kā arī viņu ģimenes. Ūdens apsaimniekošanas likuma 2. pantā ir noteikts šā likuma mērķis - veicināt ilgtspējīgu un racionālu ūdens resursu lietošanu, nodrošinot to ilgtermiņa aizsardzību un iedzīvotāju pietiekamu apgādi ar labas kvalitātes virszemes un pazemes ūdeni. Savukārt pasākumi, kas nodrošina pilnvērtīgu un tīru dzeramo ūdeni, balstās uz piesardzības principu un nekādos apstākļos ne tieši, ne netieši nepieļauj dzeramā ūdens pasliktināšanos vai piesārņojuma palielināšanos ūdeņos, ko izmanto dzeramā ūdens ražošanai (sk. Ministru kabineta 2023. gada 26. septembra noteikumu Nr. 547 "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība" 11. punktu). Tiesības uz ūdeni nozīmē ikviena cilvēka iespēju saņemt pietiekamu, drošu, pieņemamu, fiziski, kā arī cenas ziņā pieejamu ūdeni personīgām un mājsaimniecības vajadzībām. Pietiekams daudzums droša ūdens ir nepieciešams, lai novērstu dehidratācijas un citus veselības riskus, kā arī nodrošinātu patēriņu, ēdiena gatavošanu, personīgās un mājsaimniecības higiēnas prasību ievērošanu. Tātad piekļuve kvalitatīvam ūdenim ir ne tikai sociāla vai saimnieciska ērtība, bet pat konstitucionāli aizsargājama nepieciešamība. Kā norādīts Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijās par dzeramā ūdens kvalitāti, mājsaimniecību pārvaldītie ūdensapgādes tīkli bieži vien tiek pat atbrīvoti no normatīvajām prasībām mājsaimniecībām radītā tehniskā un finansiālā sloga, uzraudzības un patērējamo resursu dēļ. Turklāt mājsaimniecībām parasti trūkst tehnisko zināšanu, nav piekļuves informācijai, testēšanas iekārtām, kā arī pietiekamu finanšu līdzekļu atbilstošas ūdensapgādes pārvaldes nodrošināšanai un ūdens attīrīšanai (sk.: Guidelines for Drinking-Water Quality: Small Water Supplies. World Health Organization, 2022, p. 27. Pieejams: www.who.int). Tāpat jāņem vērā, ka nepienācīgas vai neatbilstošas krājtvertņu uzraudzības gadījumā apkārtējās vides piesārņojums var nokļūt ne tikai dabā, piemēram, gruntsūdeņos un augsnē, bet arī ūdensapgādes urbumos. Turklāt, kā Valsts vides dienests norādījis savā viedoklī, tas Lokālplānojuma teritorijā jau ir konstatējis piesārņotu būvgružu izvietošanas rezultātā radušos piesārņojumu ar smagajiem metāliem un poliaromātiskajiem ogļūdeņražiem. Līdz ar to nav izslēdzama iespēja, ka daļa no piesārņojuma jau varētu būt nonākusi gruntsūdenī un tādējādi decentralizētās ūdensapgādes risinājums varētu apdraudēt cilvēku veselību. Ūdensobjekti - upes, ezeri un pazemes ūdeņi - ir ne tikai dabas sastāvdaļas, bet arī tiesiski aizsargājami resursi, no kuru kvalitātes un pieejamības ir tieši atkarīga sabiedrības labklājība. Viss iepriekš minētais norāda uz augstu risku, ka attiecīgajiem iedzīvotājiem netiks nodrošināts kvalitatīvs dzeramais ūdens, tādējādi apgrūtinot viņu iespējas apmierināt savas pamatvajadzības, no kuru ievērošanas ir atkarīga cilvēka veselība un attīstība. Līdz ar to Lokālplānojuma apbūves noteikumu 10. punkts neatbilst ne tikai Teritorijas attīstības plānošanas likuma 24. panta otrajai daļai, bet arī ilgtspējas principam. Tādējādi apstrīdētā rīkojuma 11.1. apakšpunkts atbilst Teritorijas attīstības plānošanas likuma 27. panta trešajai daļai.