21. Article

Apstrīdētā rīkojuma 10.2.1. apakšpunkta trešajā daļā norādīts, ka Lokālplānojuma risinājumi ir pretrunā ar tiesiskās vienlīdzības principu attiecībā uz tām personām, kuras Lokālplānojuma teritorijā īstenos būvniecības ieceres, sākot ar otro kārtu jeb pēc piecdesmitās dzīvojamās mājas būvniecības. Proti, personām, kuras vēlēsies īstenot būvniecības ieceres otrajā un trešajā kārtā, izvirzītās prasības būs stingrākas un nenoteiktākas, jo šīm personām var tikt liegta iespēja īstenot būvniecības ieceres atbilstoši Lokālplānojumā atļautajam zemes izmantošanas veidam. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apbūves iespējas visiem savrupmāju apbūves teritorijā esošo nekustamo īpašumu īpašniekiem ir vienādas. Lokālplānojuma īstenošana kārtās ir saistīta ar plānveidīgu, racionālu un finansējumam atbilstošu inženiertīklu ierīkošanu. Turklāt Noteikumu Nr. 628 37.4. apakšpunkts pieļauj to, ka teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos tiek ietvertas prasības un aprobežojumi atbilstoši plānojamās teritorijas īpatnībām. Ministra argumentācija par Lokālplānojuma neatbilstību tiesiskās vienlīdzības principam ir saistīta galvenokārt ar to, ka personām, kuras vēlēsies īstenot būvniecības ieceres, sākot ar otro vai trešo kārtu, var tikt liegts saņemt būvatļauju. Proti, ja nekustamo īpašumu īpašnieki, kuri būvniecības ieceri īstenos pirmajā kārtā, nebūs izpildījuši Lokālplānojuma apbūves noteikumos ietvertās prasības attiecībā uz sadzīves kanalizācijas sistēmu, turpmāko būvatļauju saņemšana var nebūt iespējama. Var piekrist ministra argumentam, ka nekustamo īpašumu īpašniekiem, kuri vēlēsies īstenot būvniecības ieceres Lokālplānojuma otrajā un trešajā kārtā, būtu pienākums pielāgoties citādām prasībām nekā tās, kas paredzētas attiecībā uz pirmās kārtas būvniecības iecerēm. Tomēr pašvaldībai teritorijas plānošanas jomā ir noteikta rīcības brīvība, tostarp tiesības paredzēt tās teritorijā esošo nekustamo īpašumu izmantošanas ierobežojumus. Normatīvie akti neliedz pašvaldībai plānot teritorijas attīstību, paredzot to, ka lokālplānojuma attīstība īstenosies kārtās. Piemēram, zemes ierīcības projekta izstrādes nosacījumos ir norādāma projekta īstenošanas secība, ja ierosinātājs iesniegumā lūdz projektu īstenot pa posmiem (sk. Ministru kabineta 2016. gada 2. augusta noteikumu Nr. 505 "Zemes ierīcības projekta izstrādes noteikumi" 12.3. apakšpunktu kopsakarā ar 13.2. apakšpunktu). Tāpat arī pašvaldības teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos ir nosakāmas prasības, aprobežojumi un nosacījumi atkarībā no katras plānojamās teritorijas īpatnības un specifikas, kā arī prasības īstenošanai (sk. Noteikumu Nr. 628 37.4. apakšpunktu). Tādējādi pašvaldība tās teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos var ietvert lokālplānojuma īstenošanas kārtību, piemēram, plānojot to kārtās vai nosakot ielu un inženiertīklu būvniecības secību. Tādā veidā tiek nodrošināts tas, lai pašvaldības teritorija tiktu attīstīta plānveidīgi un izsekojami un jo īpaši tiktu novērsts risks, ka izstrādātais plānošanas dokuments dabā ilgstoši netiek realizēts (sk. Ministru kabineta 2024. gada 16. janvāra noteikumu "Grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 14. oktobra noteikumos Nr. 628 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem"" anotāciju. Pieejama: tapportals.mk.gov.lv). Tāpat normatīvie akti neliedz pašvaldībai teritorijas attīstības plānošanas dokumentos noteikt kārtību, kādā personas, kuras vēlēsies īstenot savrupmāju būvniecību, saņems būvatļaujas. Zemes ierīcības projekta izstrādes un apstiprināšanas procesā vietējā pašvaldība izdod administratīvo aktu vai nu par projekta apstiprināšanu, vai tā noraidīšanu (sk. Ministru kabineta 2016. gada 2. augusta noteikumu Nr. 505 "Zemes ierīcības projekta izstrādes noteikumi" 11.6. apakšpunktu). Tādējādi tas vien, ka normatīvie akti paredz kārtību, kādā persona var saņemt atļauju zemes ierīcības projekta izstrādes īstenošanai, pats par sevi nenozīmē to, ka pašvaldība nevarētu tās teritorijā, pamatojoties uz pieņemto plānošanas dokumentu, aizliegt konkrētu zemes ierīcības projektu īstenošanu. Tas apstāklis, ka Lokālplānojuma attīstība ir plānota kārtās, pats par sevi nenozīmē, ka Lokālplānojums paredzētu nepamatoti nevienlīdzīgu attieksmi. Līdz ar to apstrīdētā rīkojuma 10.2.1. apakšpunkta trešā daļa neatbilst Teritorijas attīstības plānošanas likuma 27. panta trešajai daļai.