3. Article

Amatpersona, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - ministrs - norāda, ka apstrīdētais rīkojums atbilst Satversmes 1. pantam, Hartas 4. panta ceturtajai daļai un 8. pantam, Pašvaldību likuma 66. panta pirmajai daļai un Teritorijas attīstības plānošanas likuma 27. panta trešajai daļai. Ministrs, apturot Lokālplānojuma darbību, rīkojās tiesiski, jo Lokālplānojumā tika konstatēti vairāki pārkāpumi attiecībā uz ilgtspējas principu, Stratēģijā noteikto, kā arī publiskās apspriešanas procedūru. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējas apgalvojums, ka Lokālplānojums ir tiesisks, nav pamatots. Turklāt ministram nebija pienākuma prasīt pašvaldības paskaidrojumus pirms apstrīdētā rīkojuma izdošanas. Pieteikuma iesniedzēja nav ievērojusi Lokālplānojuma pieņemšanas kārtību. Pirmkārt, sabiedrības iesaistīšana Lokālplānojuma apspriešanā bija formāla, jo iedzīvotāju izteiktie iebildumi tika noraidīti bez izvērsta pamatojuma. Otrkārt, lokālplānojuma precizēšana ir pieļaujama tikai tad, ja tiek labotas vienīgi redakcionālas vai tehniskas nepilnības. Lokālplānojuma apbūves noteikumu 21. punktā veiktais labojums, kurš paredz augstuma atzīmes izmaiņas no diviem metriem uz 2,4 metriem Latvijas augstumu sistēmā no zemes virsmas, pēc būtības ir saistīts ar teritorijas applūšanas risku novēršanu. Tādējādi tas ietekmē Lokālplānojumā ietvertos risinājumus un var radīt personas tiesību aizskārumu, kā arī ietekmēt blakus teritorijas. Stratēģijas risinājumi ir attiecināmi uz visu pašvaldības administratīvo teritoriju, nevis tikai uz konkrētām tās daļām. Minētā attīstības plānošanas dokumenta atšķirīga interpretācija par labu konkrētai attīstības iecerei ne vien neatbilst Stratēģijas būtībai un plānošanas principiem, bet arī var radīt precedentu tajā nostiprināto principu un sasniedzamo mērķu apzinātai ignorēšanai konkrētu personu interesēs. Lokālplānojums paredz blīvu apbūvi, proti, 191 savrupmājas būvniecību, kas pēc būtības ir jauns ciems. Tādējādi zemes vienību sadali nav iespējams veikt ar zemes ierīcības projektu, jo šādas apjomīgas apbūves īstenošanai būtu nepieciešams izstrādāt detālplānojumu. Taču, pat ja Lokālplānojuma īstenošana kārtās būtu pieļaujama ar zemes ierīcības projektu, tad attiecībā uz otro un trešo kārtu būtu nepieciešama detālplānojuma izstrāde. No šāda aspekta netiktu ievērots tiesiskās vienlīdzības princips attiecībā uz personām, kuras iecerētu savrupmāju būvniecību. Proti, attiecībā uz otro un trešo kārtu izvirzītās prasības būs ne vien stingrākas, bet arī nenoteiktākas, jo šīm personām tiks liegta iespēja īstenot būvniecības ieceres atbilstoši Lokālplānojumā atļautajam zemes izmantošanas veidam - funkcionālajam zonējumam "Savrupmāju apbūves teritorija (DzS9)". Nav iespējams prognozēt arī to, kā pašvaldība kontrolēs Lokālplānojuma īstenošanu. Meliorācijas sistēmas jautājumi, jo īpaši plānotajā apbūves teritorijā - Sužu ciemā -, ir risināmi pirms jebkādu turpmāku būvniecības ieceru īstenošanas. Pretējā gadījumā, nepastāvot funkcionējošai meliorācijas sistēmai, turpmāko attīstības ieceru īstenošana var nodarīt būtisku kaitējumu videi, piemēram, ja vidē nonāks ķīmiskās vielas no būvniecības materiāliem vai neattīrīti notekūdeņi. Saistībā ar būvniecības ieceri, Lokālplānojumā paplašinot ciema apbūves teritoriju ar jaunām lokālām kanalizācijas notekūdeņu savākšanas tvertnēm, netika ņemti vērā Sužu ciemā jau vēsturiski izveidojušies būvniecībai nelabvēlīgie apstākļi inženierkomunikāciju un ūdenssaimniecības jomā. Proti, Lokālplānojums ne vien neparedz ilgtspējīgus risinājumus, bet arī pieļauj vēsturiski apbūvētajā teritorijā jau esošā vides piesārņojuma paplašināšanos pa visu ciema teritoriju. Tādējādi nav gūstama pārliecība, ka, īstenojot būvniecības ieceri, tiks nodrošināta pienācīga kanalizācijas notekūdeņu apsaimniekošanas uzraudzība un vides aizsardzības prasību ievērošana. Lokālplānojuma risinājums, kas pieļauj lokālās kanalizācijas sistēmas pirmajām plānotajām 50 savrupmājām, ne tikai ir pretrunā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. pantā nostiprināto ilgtspējas principu, bet arī negarantē nākamo paaudžu tiesības uz labvēlīgu vidi. Šā risinājuma dēļ būs jārēķinās ar nesamērīgām asenizācijas pakalpojuma izmaksām un, ņemot vērā apbūvei paredzēto zemes gabalu platību, jāsecina, ka var tikt radīts ne tikai augsnes, bet arī seklāko ūdensapgādes urbumu piesārņojums. Neraugoties uz to, ka normatīvie akti neparedz pienākumu noteikt subjektu, kurš būtu atbildīgs par centralizēto kanalizācijas tīklu izbūvi, šāda subjekta neesība nemaina secinājumu, ka Lokālplānojums ir prettiesisks.