6. Article

Pieaicinātā persona - Valsts vides dienests - uzskata, ka vienīgais pieļaujamais kanalizācijas risinājums būtu centralizētas kanalizācijas sistēmas nodrošināšana jau Lokālplānojuma īstenošanas pirmajā kārtā. Lokālplānojums atvieglo prasības, kas noteiktas Garkalnes teritorijas plānojumā un Stratēģijā, tādējādi Lokālplānojumā paredzētie risinājumi ir uzskatāmi par piekāpšanos ekonomiskajām interesēm uz vides interešu rēķina. Būtiskākā atšķirība starp centralizētajām un decentralizētajām notekūdeņu sistēmām ilgtspējas principa aspektā ir atbilstoša vides risku izvērtēšana gadījumā, ja pašvaldības saistošie noteikumi paredz decentralizētu notekūdeņu sistēmu ierīkošanu. Piemēram, centralizēto notekūdeņu sistēmas apsaimnieko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs, kuram ir nepieciešamie resursi, piemēram, zināšanas un tehniskās iespējas. Savukārt decentralizēto sistēmu ietvaros atbildība par apsaimniekošanu ir sadalīta starp daudziem lietotājiem, kuriem šādu resursu bieži vien nav. Šā iemesla dēļ ir nepieciešams saņemt zemes dzīļu izmantošanas licenci un saskaņot urbuma pasi, taču iedzīvotāji to bieži vien neievēro. Tādējādi jau savlaicīgi izveidota centralizēta kanalizācijas sistēma ir nepieciešama jaunu blīvas dzīvojamās apbūves teritoriju plānošanā. Lokālplānojuma ietvaros nebūtu racionāli paredzēt decentralizēto risinājumu - hermētiski izolētas krājtvertnes -, ja zināms, ka tās pēc dažiem gadiem nāksies likvidēt. Ņemot vērā iespējamo krājtvertņu daudzumu un pašvaldību pieredzi ar pieslēgumu izveidi mājsaimniecībām pēc pašvaldības centralizēto tīklu izbūves, ir skaidrs tas, ka pagaidu risinājumu pieļaušana nebūtu ilgtspējīga, jo radītu papildu izmaksas iedzīvotājiem. Tāpat ir iespējams, ka vēlāk, proti, pēc Lokālplānojuma īstenošanas pirmās kārtas, iedzīvotāji nevarēs pieslēgties centralizētajai kanalizācijas sistēmai. Vienlaicīga ielu, inženiertīklu un meliorācijas sistēmu projektēšana un dzīvojamo ēku projektēšana vai būvniecība var nenodrošināt efektīvu meliorācijas sistēmas darbību, piemēram, gadījumā, ja kādi būvobjekti ir savstarpēji nesaderīgi, un nepildīt iecerēto funkciju. Par videi drošāku būtu uzskatāma tādas kārtības noteikšana, saskaņā ar kuru vispirms tiek veikti teritorijas sagatavošanas darbi un tikai pēc tam ēku būvniecība. Šāda kārtība arī novērstu riskus, ka iedzīvotāju būvēto ēku būvniecību un nodošanu ekspluatācijā var kavēt kāds no ekspluatācijā vēl nenodotiem teritorijas sagatavošanas darbiem. Lokālplānojumā paredzētie risinājumi neatbilst ilgtspējas principam arī tādēļ, ka decentralizēta ūdensapgāde ir paredzēta 191 dzīvojamai mājai. Šāds risinājums nav racionāls un var apdraudēt pazemes ūdeņu stāvokli apkaimē. Lokālplānojuma teritorijā pastāv arī vāji aizsargāti gruntsūdeņi, tādēļ nav izslēdzama iespēja, ka daļa no piesārņojuma jau nonākusi gruntsūdenī, tādējādi ar decentralizēto ūdensapgādi apdraudot cilvēku veselību. Turklāt, pieļaujot tik blīvu individuālo ūdensapgādes urbumu ierīkošanu un neuzraugot ūdens ieguvi dažādos dziļumos, ir radīts būtisks pazemes ūdens nesējslāņu piesārņošanas risks, kas var ietekmēt esošo un perspektīvo ūdens ieguvi. Lokālplānojumā nav vērtētas riska teritoriju izmaiņas pēc plānotajiem meliorācijas un teritorijas uzbēršanas darbiem. Piemēram, to rezultātā varētu tikt samazināta dabiskā plūdu ūdeņu izplešanās telpa, bet tas nozīmē, ka plūdu ūdeņi šajā apkaimē varētu applūdināt arī citas teritorijas.