9. Article

Pieaicinātā persona - Dr. sc. ing. Tālis Juhna - uzskata, ka Lokālplānojuma nepilnības ir pietiekami būtiskas, lai pamatotu tā darbības apturēšanu. Hermētiski noslēgtu krājtvertņu un bioloģisko attīrīšanas iekārtu būvniecība neliela apjoma attīstības posmā var tikt uzskatīta par pagaidu risinājumu, ja tiek nodrošināta to regulāra uzturēšana, ekspluatācijas kontrole un nākotnē paredzēta integrācija ar centralizēto tīklu. Tomēr šādi risinājumi bieži vien nav ilgtspējīgi un var pakļaut riskiem vēlākas pieslēgšanās iespējamību, piemēram, tad, ja izbūvētie tīkli nav tehniski pielāgoti turpmākai paplašināšanai. Tāpat ir iespējamas tādas situācijas, kad lietotāji atliek pieslēgšanos centralizētajai sistēmai, piemēram, ekonomisku iemeslu dēļ. Iemesli, kuru dēļ centralizētās sistēmas ir uzskatāmas par atbilstošāku risinājumu, ir, piemēram, vienota atbildība un uzraudzība par vides drošību, labāka piemērotība tehnoloģiski attīstītām attīrīšanas metodēm, gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu piesārņojuma riska mazināšana, kā arī efektīvākas pārvaldības izmaksas uz vienu lietotāju ilgtermiņā. Turpretim Lokālplānojumā paredzētie decentralizētie risinājumi bez vienotas pārvaldības sistēmas un ilgtermiņa investīciju mehānismiem var pakļaut nopietnam riskam gan apkārtējo vidi, gan sabiedrības veselību. Piemēram, var pastāvēt ilgstošs piesārņojuma risks, ko lietotāji var nepamanīt, jo noplūdes gadījumā piesārņojums nonāk pazemē un nav acīmredzams. Šāda piesārņojuma apjoms var būt diezgan liels un apdraudēt gan gruntsūdeņus, gan tuvumā esošo Ķīšezeru. Līdz ar to, ņemot vērā teritorijas hidroģeoloģiskos apstākļus un potenciālo notekūdeņu ieplūšanu vidē, secināms, ka šāda ietekme var novest pie ūdens kvalitātes pasliktināšanās, eitrofikācijas un mikrobioloģiskā piesārņojuma, kas savukārt ietekmē gan ekosistēmas, gan sabiedrības veselību. Samazinot apbūves apjomu Lokālplānojuma pirmajā attīstības kārtā, būtu iespējams būtiski mazināt slodzi uz decentralizētajām kanalizācijas sistēmām, jo mazāks notekūdeņu daudzums atvieglotu šādu sistēmu darbības uzraudzību, ikdienas uzturēšanu un ļautu panākt atbilstību kvalitātes prasībām. Šāda pieeja būtu izdevīga gan no vides drošības viedokļa, jo ļautu samazināt iespējamo piesārņojuma risku, gan arī no pārvaldības viedokļa, jo ļautu, piemēram, efektīvāk organizēt decentralizēto sistēmu apsaimniekošanu. Tomēr jāņem vērā, ka arī mazāka apjoma apbūves gadījumā, proti, tad, ja māju nav daudz, saglabājas būtiskas problēmas, kas raksturīgas decentralizētajiem risinājumiem, piemēram, pieslēgumu kvalitātes atšķirības, grūtības sadalīt atbildību par apsaimniekošanu, dažādas tehnoloģiskās pieejas un varbūtība, ka vienota sistēmas darbība netiks nodrošināta. Decentralizēta ūdensapgāde, kuras ietvaros katrai no 191 dzīvojamās mājas tiek izbūvēts atsevišķs dziļurbums, var radīt būtisku vides apdraudējumu, kā arī ilgtermiņā nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku, jo īpaši bērnu un citu īpaši aizsargājamo sabiedrības grupu veselību. Turklāt tas, ka teritorijā ir liels skaits urbumu, var novest pie lokālas ūdens līmeņa pazemināšanās, īpaši sausajos periodos, un ietekmēt hidroloģisko līdzsvaru, tostarp tuvumā esošos mitrājus, ezerus vai kaimiņu urbumus. Decentralizēts ūdensapgādes risinājums neparedz tehnisku iespēju nodrošināt ugunsdzēsībai nepieciešamā ūdens pieejamību, tādējādi būtiski ierobežojot civilās aizsardzības spējas un palielinot riskus ārkārtas situācijās, piemēram, ugunsgrēka gadījumā. Attiecībā uz tādu apbūvi, kas paredz 191 savrupmāju, par ilgtspējīgu un videi drošu risinājumu būtu uzskatāma centralizēta ūdensapgāde, kas ļauj nodrošināt ūdens kvalitātes kontroli, stabilu piegādi un atbilstību nacionālajam un Eiropas Savienības regulējumam, nevis daudzu decentralizētu dziļurbumu izveide nelielā teritorijā. Secinājumu daļa