19. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, jo pamattiesību ierobežojumu var noteikt vienīgi svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad. Saeima norāda, ka ar apstrīdētajām Spēkā stāšanās likuma normām noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība, jo šīs normas līdzsvaro zemes un būvju īpašnieku tiesiskās attiecības. Savukārt apstrīdētajās Kadastra likuma normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Pirmkārt, kadastrālo vērtību aktualizēšana, kā arī tāda pārejas perioda paredzēšana, kurā ir spēkā divas kadastrālās vērtības un katra no tām kalpo savam mērķim, kopumā ir būtiska sabiedrības interešu aizsardzības aspektā un, otrkārt, līdzsvaro zemes likumiskās lietošanas tiesiskajās attiecībās iesaistīto dalībnieku tiesības un intereses. Ministru kabinets norāda, ka arī apstrīdētajās Noteikumu normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķis ir nodrošināt to, ka kadastrālās vērtības ir aktuālas un tirgus datos balstītas. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētās Spēkā stāšanās likuma normas ir pieņemtas ar mērķi aizsargāt būvju īpašniekus, taču tas nevar būt leģitīms pamattiesību ierobežojuma mērķis. Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka apstrīdētajās Kadastra likuma normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam nav leģitīma mērķa. 19.1. Piespiedu dalītā īpašuma tiesisko attiecību regulējums tika izstrādāts zemes reformas un valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas gaitā. Lai atjaunotu sociālo taisnīgumu, aizsargātu to personu intereses, kuru būves atrodas uz citai personai piederošas zemes, kā arī ņemot vērā tā laika ekonomisko situāciju, tika nolemts, ka šajās attiecībās nebūs piemērojami brīvā tirgus principi, bet tās noteiktā apjomā regulēs valsts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra sprieduma Nr. 2008-34-01 11. un 19. punktu, kā arī 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.1. punktu). Tā kā mājoklis atzīstams par primāru sociālu vajadzību, dzīvokļu īpašnieki šajās tiesiskajās attiecībās tika uzskatīti par sociāli mazāk aizsargātu sabiedrības grupu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 4. un 12.1. punktu). Tātad sākotnēji zemes īpašnieku tiesību uz īpašumu ierobežojumi tika noteikti ar mērķi pasargāt dzīvokļu īpašniekus no pārmērīgiem izdevumiem vai strauja ar citas personas zemes izmantošanu saistīto maksājumu pieauguma (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 12.3. punktu). Tomēr vairāk nekā 30 gadu laikā, kopš valsts sāka regulēt zemes un būvju īpašnieku tiesiskās attiecības, ir mainījušies gan faktiskie un tiesiskie apstākļi, gan arī ekonomiskā situācija. Neraugoties uz šīm izmaiņām, likumdevējs joprojām regulē zemes un būvju īpašnieku tiesiskās attiecības un tostarp nosaka maksu, ko zemes īpašnieks saņem par viņam piederošas zemes lietošanu. Šī situācija saistīta ar to, ka apstrīdēto normu regulējums skar sociāli nozīmīgu jomu. Liels skaits būvju atrodas uz citām personām piederošas zemes. Proti, šajās tiesiskajās attiecībās atrodas ievērojama sabiedrības daļa - desmitiem tūkstošu personu. Ja nebūtu zemes likumiskās lietošanas maksas tiesiskā regulējuma, tad par maksu būtu jāvienojas pašiem šo attiecību dalībniekiem, bet strīda gadījumā jāvēršas tiesā. Šāda situācija radītu papildu sociālo spriedzi. Turklāt strīdu risināšana tiesā prasītu papildu resursus no valsts. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir vērsts uz tiesiskās noteiktības un sociālā miera veicināšanu, kā arī valsts resursu efektīvu izmantošanu. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība. 19.2. Zemes likumiskās lietošanas maksas apmērs, kas paredzēts apstrīdētajās Spēkā stāšanās likuma normās, tiek noteikts no zemes kadastrālās vērtības. Kā jau tika norādīts iepriekš, kadastrālā vērtēšana saskaņā ar Kadastra likuma 66. panta pirmo daļu ir masveida vērtēšanas process. Šā procesa rezultātā tiek aprēķināta nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība, kuru izmanto vairākiem mērķiem, piemēram, lai noteiktu dažādu valsts vai pašvaldību budžetā ieskaitāmo maksājumu - nodokļu, nodevu, nomas maksas, izpirkuma maksas - apmēru, kā arī zemes likumiskās lietošanas maksu. Tāpat to izmanto kā kritēriju dažādu lēmumu pieņemšanai, arī tādās jomās, kurās tam nav tiešas fiskālas ietekmes, piemēram, iestāžu grāmatvedības uzskaitē, finanšu pārskatos (sk. lietas materiālu 18. sēj. 47. lp.). Atbilstoši Kadastra likuma 1. panta 9. punktam kadastrālā vērtība norāda ekonomisko labumu, ko dod tiesības uz konkrēto objektu novērtēšanas datumā. Savukārt šā likuma 66. panta otrās daļas 5. punktā nostiprināts regularitātes princips, proti, kadastrālajā vērtēšanā kadastrālo vērtību bāze, kadastrālās vērtības aprēķina modeļi, kadastrālās vērtības un datu ieguves avoti tiek periodiski pārskatīti. Tā kā kadastrālo vērtību izmanto dažādās jomās un tā ietekmē gan attiecības starp personu un valsti, gan attiecības privātpersonu starpā, kadastrālajai vērtībai ir jābūt aktuālai. Arī Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka kadastrālā vērtība ietekmē to, vai zemes likumiskās lietošanas maksa pilda atlīdzības funkciju. Tādēļ nav pieļaujama tāda situācija, ka kadastrālās vērtības ilgstoši netiek pārskatītas (sal. sk. Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2022-02-01 22.3. punktu). Ilgstoši neaktualizēta nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība, ko izmanto vairāk nekā 20 mērķiem, nesniedz patiesu informāciju par nekustamo īpašumu objektu vērtību visā valstī. Tas var negatīvi ietekmēt, piemēram, teritoriju attīstību un politikas plānošanas lēmumus. Līdz 2025. gada 1. janvārim katram nekustamajam īpašumam tika noteikta viena kadastrālā vērtība, ņemot vērā 2012. gada tirgus informāciju. Lai aktualizētu kadastrālās vērtības, likumdevējs grozīja Kadastra likumu, tostarp pieņemot apstrīdētās Kadastra likuma normas. Turklāt tajās noteiktais, ka kadastrālo vērtību bāze universālās kadastrālās vērtības aprēķinam nepārsniedz 80 procentus no vidējā nekustamo īpašumu cenu līmeņa 2022. gada 1. jūlijā un ka tiek izmantota informācija par nekustamā īpašuma tirgus darījumiem no 2012. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 1. jūlijam, nozīmē, ka šī kadastrālā vērtība tiek noteikta, pamatojoties uz tirgus datiem. Šajā laika periodā iegūtie dati sniedz informāciju par cenu līmeņiem, vidējām cenu izmaiņām, likumsakarībām starp dažādiem īpašuma izmantošanas veidiem. Proti, apstrīdētajās Kadastra likuma normās noteiktais aprēķina periods nodrošina to, ka kadastrālā vērtība nepārsniedz vidējo nekustamā īpašuma tirgus cenu līmeni. Pēc ekspertu, tostarp Nekustamā īpašuma vērtēšanas konsultatīvās padomes, vērtējuma, 80 procentu atbilstība vidējam nekustamo īpašumu cenu līmenim ir bijis optimāls variants, lai tirgus cenu krišanās gadījumos samazinātu to nekustamā īpašuma objektu daudzumu, kuri tiktu novērtēti virs vidējā cenu līmeņa (sk. lietas materiālu 18. sēj. 151. lp. un likumprojekta Nr. 288/Lp14 "Grozījumi Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā" anotāciju. Pieejama: titania.saeima.lv). Tātad, no vienas puses, apstrīdētās Kadastra likuma normas paredz aktuālu - universālo - kadastrālo vērtību ieviešanu, bet, no otras puses, iepriekšējo jeb fiskālo kadastrālo vērtību saglabāšanu nodokļu un nodevu aprēķina vajadzībām. Apstrīdētās Kadastra likuma normas tika veidotas tā, lai, pieaugot nekustamā īpašuma kadastrālajai vērtībai, strauji nepieaugtu arī personu nodokļu maksājumi, un tādējādi šīs normas kopumā ir vērstas uz ikvienas personas tiesību aizsardzību. Pašlaik spēkā esošās divas kadastrālās vērtības ir uzskatāmas par pārejas perioda risinājumu, un tās ir spēkā tikai vienā no kadastrālās vērtēšanas metodikas pilnveides posmiem (sk. informatīvo ziņojumu "Par 2023. gadā spēkā esošo kadastrālo vērtību un kadastrālās vērtēšanas metodikas izmantošanu nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinam 2025. gadam". Pieejams: tapportals.mk.gov.lv). Lai gan kadastrālās vērtēšanas rezultāts nav tāda kadastrālā vērtība, kas pilnībā atbilstu tirgus vērtībai vai individuāli veiktam zemes vērtējumam, tomēr aprēķinātajai vērtībai ir pēc iespējas jāatspoguļo nekustamo īpašumu tirgus tendences. Aktualizētu kadastrālo vērtību tuvināšanu īpašuma tirgus vērtībai ietekmē arī apstrīdētajās Noteikumu normās ietvertais standartplatības un tās korekcijas koeficienta regulējums. Kā norādījis Ministru kabinets un Valsts zemes dienests, apstrīdētās Noteikumu normas tika izstrādātas kā risinājums tādām situācijām, kad daudzdzīvokļu mājām ir piesaistītas lielas zemes platības, bet faktiski mājas vajadzībām tiek izmantota tikai neliela daļa no tām. Daudzdzīvokļu mājai var būt piekrītoša daudz lielāka teritorija nekā nepieciešams mājas uzturēšanai. Rezultātā veidojas nesamērīgi augstas kadastrālās vērtības, kas neatbilst patiesajai tirgus situācijai. Tāpēc atbilstoši ekonomiskai būtībai kā apbūves zeme ir vērtējama tikai tā daļa, kas faktiski ir nepieciešama mājas apsaimniekošanai, savukārt atlikusi daļa ir vērtējama kā dabas pamatnes, parka, zaļās zonas vai citas rekreācijas nozīmes zeme (sk. Noteikumu anotāciju. Pieejama: mk.gov.lv). Ņemot vērā to, ka zemes likumiskās lietošanas maksa tiek aprēķināta no universālās kadastrālās vērtības, tās aktualizēšana ir vērsta uz abu zemes likumiskās lietošanas tiesiskajās attiecībās iesaistīto dalībnieku aizsardzību. No vienas puses, apstrīdētās normas kopumā nodrošina to, ka būvju īpašnieki maksā tādu zemes lietošanas maksu, kas aprēķināta no aktualizētas zemes kadastrālās vērtības, bet, no otras puses, nodrošina to, ka zemes īpašnieki šādu maksu saņem. Savukārt Spēkā stāšanās likuma 42. panta septītā daļa attiecībā uz dzīvojamo ēku īpašniekiem nosaka saudzējošu pārejas periodu gadījumos, kad zemes likumiskās lietošanas maksa kadastrālo vērtību aktualizācijas dēļ strauji pieaug. Šis ierobežojums ir terminēts un būs spēkā līdz 2028. gada 31. decembrim. Proti, tas vērsts uz to, lai ierobežotā laika posmā nenotiktu nepamatoti straujš zemes likumiskās lietošanas maksas pieaugums un personai būtu laiks pakāpeniski tam sagatavoties. Tātad Spēkā stāšanās likuma 42. panta septītā daļa ir vērsta uz dzīvojamo ēku īpašnieku tiesību un likumisko interešu aizsardzību. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir arī citu cilvēku tiesību aizsardzība.