20. Article

Noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa vispirms pārbauda, vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi. 20.1. Apstrīdētās normas to kopsakarā nosaka tiesisko ietvaru tam, kādu zemes likumiskās lietošanas maksu saņem zemes īpašnieks. Ja tiesību normās ir noteikts konkrēts šīs maksas apmērs un tā aprēķināšanas kārtība, ikviens zemes un būves īpašnieks zina savas tiesības un pienākumus un var plānot savu rīcību. Zemes īpašnieki var rēķināties ar atlīdzību, ko tie saņems, bet būvju īpašnieki - paredzēt izdevumus, kas saistīti ar citai personai piederošas zemes lietošanu. Proti, zemes likumiskās lietošanas tiesisko attiecību dalībniekiem nav savstarpēji jāvienojas par zemes lietošanas maksu un citiem ar to saistītajiem jautājumiem, un attiecīgi nerodas strīdi, kuru risināšanai būtu nepieciešams vērsties tiesā. Tādējādi apstrīdētās normas veicina sociālo mieru un arī tiesu atslogošanu no minēto strīdu risināšanas. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa - sabiedrības labklājība aizsardzība - sasniegšanai. 20.2. Tiesas sēdē gan Saeimas pārstāvis, gan vairākas pieaicinātās personas norādīja, ka apstrīdētās Kadastra likuma normas palīdz nodrošināt to, ka universālā kadastrālā vērtība ir pēc iespējas pietuvināta nekustamā īpašuma tirgus vērtībai. Ministru kabineta pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka nekustamā īpašuma tirgū nepastāv tāda korelācija, ka zemes vērtība iepretim tās platībai pieaugtu lineāri - jo proporcionāli lielāka zemes vienība, jo tā vērtīgāka. Brīdī, kad zemes vienība pārsniedz apkārt esošo zemes vienību vidējo lielumu vai tipiskai tās izmantošanai optimālo platību, zemes vienības vērtība joprojām pieaug, bet daudz mazākā mērā. Uz to, ka šāda tendence ir vērojama lielākajā daļā gadījumu, tiesas sēdē norādīja arī vairākas pieaicinātās personas. No lietas materiāliem un tiesas sēdē paustajiem viedokļiem Satversmes tiesa secina, ka minētā likumsakarība konstatēta, analizējot apjomīgus tirgus datus un tirgus darījumu informāciju. No šīs analīzes izriet, ka zemes platības, kas pārsniedz daudzdzīvokļu mājas izmantošanai nepieciešamo platību, viena kvadrātmetra vērtība ir zemāka nekā viena kvadrātmetra apbūves zemes vērtība. Minētā problemātika tiek risināta ar apstrīdētajās Noteikumu normās ietvertā standartplatības un tās korekcijas koeficienta attiecināšanu uz daudzdzīvokļu māju apbūves zemi. Līdz ar to apstrīdētās Kadastra likuma normas, kas noteic, ka spēkā ir divas nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, viena no kurām ir aktualizēta un pēc iespējas pietuvināta nekustamā īpašuma tirgus vērtībai, ņemot vērā arī apstrīdētajās Noteikumu normās ietverto tiesisko regulējumu, nodrošina to, ka kadastrālā vērtība atspoguļo ekonomisko labumu, ko dod tiesības uz konkrēto objektu. Savukārt tas, ka zemes likumiskās lietošanas maksa tiek aprēķināta, ņemot vērā aktuālu kadastrālo vērtību, nozīmē to, ka būves īpašnieks maksā un zemes īpašnieks saņem tādu maksu, kas tiek noteikta atbilstoši zemes ekonomiskajam labumam. Tāpat apstrīdētās Kadastra likuma normas paredz, ka pēc to spēkā stāšanās pārāk strauji nepieaugs nekustamā īpašuma nodokļa maksājums. Proti, pieaugot nekustamā īpašuma kadastrālajām vērtībām, nekustamā īpašuma nodokļa maksājums saglabājas iepriekšējā apmērā. Tas attiecas uz visiem gadījumiem, jo nekustamā īpašuma nodokļa maksājums nepieaug nedz tad, ja fiskālā kadastrālā vērtība ir augstāka par universālo kadastrālo vērtību, nedz arī tad, ja fiskālā kadastrālā vērtība ir zemāka par universālo kadastrālo vērtību. Visbeidzot, Spēkā stāšanās likuma 42. panta septītā daļa nodrošina to, ka dzīvojamo ēku īpašniekiem no 2025. gada 1. janvāra nav tik strauja zemes likumiskās lietošanas maksas pieauguma, ar kādu tie nebūtu rēķinājušies. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots arī leģitīmā mērķa - citu cilvēku tiesību aizsardzība - sasniegšanai.