21. Article

Vērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai šos mērķus nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. No apstrīdēto normu pieņemšanas un izskatāmās lietas materiāliem secināms, ka likumdevējs, ievērojot spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 ietvertās atziņas, ir vērtējis dažādas alternatīvas, kas nodrošinātu to, ka ar tiesisko regulējumu, kas attiecas uz kadastrālo vērtību aktualizēšanu un attiecīgi arī zemes likumiskās lietošanas maksas noteikšanu, tiktu izpildīts minētais spriedums. Piemēram, tika apsvērta mainīgas zemes likumiskās lietošanas maksas noteikšana atbilstoši ekonomiskajiem procesiem vai nomas tirgum valstī (sk., piemēram, lietas materiālu 17. sēj. 1. un 2. lp.). Pieteikumu iesniedzēji norāda uz vairākiem pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, ar kuriem varētu sasniegt leģitīmos mērķus: zemes likumiskās lietošanas maksas palielinājums procentuālā izteiksmē; valsts atbalsts būves īpašniekiem zemes izpirkšanai; zemes un ēkas īpašnieku attiecību regulēšana ar Civillikumā paredzēto personālservitūtu; izmaiņas nodokļus regulējošos tiesību aktos. Savukārt Saeima uzskata, ka nav tādu alternatīvu līdzekļu, kas sasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus vismaz tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētās normas. 21.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka likumdevējs būtu varējis noteikt procentuālā izteiksmē lielāku zemes likumiskās lietošanas maksu, piemēram, tiesas sēdē norādītos sešus procentus no zemes kadastrālās vērtības. Ja likumdevējs ir apsvēris līdzekļus, ar kādiem pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par vienai personu grupai nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku nevarētu tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas vairāk ierobežo citas personu grupas tiesības un likumiskās intereses (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 18.3. punktu). Tādējādi konkrētajā gadījumā zemes likumiskās lietošanas maksas palielinājums procentuālā izteiksmē nav uzskatāms par saudzējošāku līdzekli pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai. 21.2. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās Spēkā stāšanās likuma normas nemudina būvju īpašniekus izpirkt zemi, lai izbeigtu zemes likumiskās lietošanas attiecības, jo zemes likumiskās lietošanas maksa ir pārlieku zema salīdzinājumā ar izmaksām, kas būves īpašniekiem varētu rasties zemes izpirkšanas gadījumā. Tādēļ valsts varētu finansiāli atbalstīt būvju īpašniekus, lai tie varētu zemi izpirkt. Satversmes tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka par saudzējošāku līdzekli nevar tikt atzīts tāds līdzeklis, kas no valsts un sabiedrības prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2022-02-01 16.2. punktu). Lai arī likumdevējs varētu veicināt zemes likumiskās lietošanas tiesisko attiecību izbeigšanu dažādos veidos, šāda tiesiskā regulējuma pieņemšana neietekmētu apstrīdētajās Spēkā stāšanās likuma normās noteikto zemes likumiskās lietošanas maksas apmēru. Turklāt šāds finansiāls atbalsts prasītu papildu resursus no valsts. Līdz ar to valsts atbalsta piešķiršanu būvju īpašniekiem zemes likumiskās lietošanas tiesisko attiecību izbeigšanai konkrētajā gadījumā nevar uzskatīt par saudzējošāku līdzekli leģitīmo mērķu sasniegšanai. 21.3. Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par personālservitūta attiecināšanu uz zemes likumiskās lietošanas tiesiskajām attiecībām jau ir vērtēti spriedumā lietā Nr. 2022-02-01. Satversmes tiesa atzina, ka zemes likumiskās lietošanas institūts, kas noteikts Spēkā stāšanās likuma 38. panta pirmajā daļā, atbilst Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2022-02-01 17.2. punktu). Tādējādi personālservitūta attiecināšanu uz zemes likumiskās lietošanas tiesiskajām attiecībām nevar uzskatīt par saudzējošāku līdzekli leģitīmo mērķu sasniegšanai. 21.4. Atsevišķi Pieteikumu iesniedzēji - fiziskās personas - ir norādījuši vispārīgus iebildumus pret to, ka likumdevējs, nosakot zemes likumiskās lietošanas maksu, nav ņēmis vērā zemes īpašnieka pienākumu maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tāpat Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka par personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem būtu uzskatāma arī, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa ikgadēja pieauguma ierobežojums, nekustamā īpašuma nodokļa par zemi maksāšanas pienākuma pārlikšana uz būves īpašnieku, nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojums vai pilnīgs atbrīvojums no šā nodokļa maksāšanas zemes likumiskās lietošanas tiesiskajās attiecībās. Valstij, nosakot un īstenojot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība, jo nodokļi veido valsts budžeta un pašvaldību budžetu ieņēmumus un tiek noteikti, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01 16. punktu). Tas nozīmē, ka valsts nodokļu politika un dažādi tās aspekti tiešā veidā skar valsts budžeta veidošanu un visu sabiedrību. Līdz ar to tādu jautājumu pārskatīšana, kuri skar nodokļu politiku, ietekmē ne tikai konkrētu sabiedrības grupu, kas šajā gadījumā būtu zemes īpašnieki zemes likumiskās lietošanas tiesiskajās attiecībās, bet ikvienu sabiedrības locekli. Valsts rīcības brīvībā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un uz kādām personām vai personu grupām ir attiecināmas. Valsts bauda plašu rīcības brīvību arī attiecībā uz nodokļu atvieglojumu piešķiršanu, jo šādas normas salīdzinoši šaurai nodokļu maksātāju grupai nosaka izņēmumus no pamata nodokļa likmes vai sistēmas un nodokļu pamatprincipiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 3. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-12-03 6.2. punktu). Ņemot vērā valsts rīcības brīvību nodokļu politikas jomā, kā arī to, ka jebkāda nodokļu tiesiskā regulējuma pārskatīšana ietekmētu arī personas, kas nav zemes likumiskās lietošanas tiesiskajās attiecībās, par pamattiesības saudzējošāku līdzekli nevar uzskatīt nevienu no Pieteikumu iesniedzēju norādītajiem līdzekļiem. 21.5. Tiesību sistēmā pastāv alternatīvs risinājums zemes likumiskās lietošanas maksas noteikšanai, kas attiecas uz citiem šo tiesisko attiecību dalībniekiem. Ministru kabineta 2018. gada 19. jūnija noteikumu Nr. 350 "Publiskas personas zemes nomas un apbūves tiesības noteikumi" 8. punkts paredz gadījumus, kad apbūvēta zemesgabala nomas maksu nosaka atbilstoši nevis zemes kadastrālajai vērtībai, bet gan neatkarīga vērtētāja noteiktajai tirgus nomas maksai. Tieslietu ministrijas pārstāves tiesas sēdē norādīja, ka zemes likumiskās lietošanas tiesību institūta izveides procesā tika apsvērta alternatīva - zemes likumiskās lietošanas maksu piesaistīt nevis zemes kadastrālajai vērtībai, bet gan neatkarīgu vērtētāju noteiktai tirgus nomas maksai. Tomēr tirgus vērtība ir mainīga, tās noteikšana prasītu ievērojamus līdzekļus, un dažādu vērtētāju sagatavotie vērtējumi var būt atšķirīgi. Ņemot vērā minēto, kā arī dalītajā īpašumā esošo zemes vienību skaitu, secināms, ka to individuāla vērtēšana prasītu ievērojamus finanšu resursus un papildu laiku. Līdz ar to šādu līdzekli nevar uzskatīt par tādu, kas sasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. 21.6. Meklējot risinājumus, kas varētu aizstāt standartplatības aprēķinu, kā alternatīva tika apsvērta Ministru kabineta 2006. gada 20. jūnija noteikumos Nr. 496 "Nekustamā īpašuma lietošanas mērķu klasifikācija un nekustamā īpašuma lietošanas mērķu noteikšanas un maiņas kārtība" paredzēt kārtību, kādā noteikt dalītus nekustamā īpašuma lietošanas mērķus. Tad pašvaldības varētu pārlieku lielām platībām piemērot mērķi - dabas pamatne. Tomēr tika secināts, ka šādu risinājumu patlaban īstenot liegtu ierobežotās tehnoloģiskās iespējas. Turklāt šāda kārtība radītu nesamērīgu administratīvo slogu (sk. lietas materiālu 35. sēj. 84. lp.). Tāpat tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāve norādīja, ka arī funkcionāli nepieciešamās zemes noteikšana nevarētu būt alternatīva. Tas skaidrojams ar to, ka Valsts zemes dienestam būtu jāiegūst dati par aptuveni 17 000 zemes vienībām un 40 000 daudzdzīvokļu mājām. Šie dati nav pieejami elektroniski un nav mašīnlasāmi. Jebkurā gadījumā arhīvā varētu apzināt tikai aptuveni 20 līdz 30 procentus šo datu. Turklāt tie radīti aptuveni 2000. gadā, bet pa šo laiku zemes robežas var būt mainījušās. Funkcionāli nepieciešamās zemes institūta pieņemšanas gadījumā faktiski izmantojamā zemes platība varētu nesakrist ar funkcionāli nepieciešamās zemes robežām. Citas apsvērtās alternatīvas arī nebūtu iespējams īstenot. Pirms apstrīdēto Noteikumu normu izdošanas tika izskatītas vairākas alternatīvas arī standartplatības korekcijas koeficienta noteikšanai, piemēram, iespēja diferencēt dabas pamatnes vērtības atkarībā no to labiekārtojuma līmeņa. Tomēr tika secināts, ka šādas alternatīvas īstenošana būtu saistīta ar būtisku administratīvo slogu pašvaldībām un Valsts zemes dienestam, jo ietvertu nekustamā īpašuma lietošanas mērķu pārskatīšanu. Proti, ieguldītie resursi nebūtu samērīgi ar ieguvumu no šāda risinājuma. Tādējādi minētās apstrīdētajās Noteikumu normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma alternatīvas nav uzskatāmas par saudzējošākiem līdzekļiem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai. Līdz ar to nav saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.