22. Article

Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcība, nosakot pamattiesību ierobežojumu, ir atbilstoša, jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas šā ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka likumdevējs nav samērojis zemes īpašnieku un būvju īpašnieku tiesības, jo būvju īpašnieki nav uzskatāmi par mazāk aizsargātiem zemes likumiskās lietošanas tiesisko attiecību dalībniekiem. Turklāt apstrīdētās Kadastra likuma normas izraisa tādu situāciju, ka pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas zemes īpašnieku atlīdzība par zemes lietošanu, kas jau līdz šim nepildīja atlīdzības funkciju, samazinās vēl vairāk. Proti, situācijās, kad universālā kadastrālā vērtība ir zemāka par fiskālo kadastrālo vērtību, zemes likumiskās lietošanas maksas apmērs pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas ir kļuvis mazāks un daudzos gadījumos pat nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu. Saeima norāda, ka ir līdzsvarojusi zemes un būvju īpašnieku tiesības, ievērojot Satversmes tiesas spriedumos paustās atziņas. Apstrīdētās normas kopumā nodrošina to, ka persona pārejas periodā saņem taisnīgu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas tiek aprēķināta no aktualizētas kadastrālās vērtības. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdētajām normām ir panākts taisnīgs līdzsvars starp ikviena zemes īpašnieka tiesībām saņemt tādu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas pilda atlīdzības funkciju, no vienas puses, un būvju īpašnieku tiesību, kā arī sabiedrības labklājības aizsardzību, no otras. 22.1. Ar apstrīdētajām Kadastra likuma normām likumdevējs ir ieviesis divas kadastrālās vērtības - fiskālo un universālo. Tās ieviestas kā pagaidu risinājums, jo Ministru kabinetam ir pienākums līdz 2027. gada 15. jūnijam pilnveidot kadastrālo vērtēšanu regulējošos normatīvos aktus un apstiprināt jaunu kadastrālo vērtību bāzi. Pilnveidotās kadastrālās vērtības paredzēts piemērot no 2029. gada 1. janvāra (sk. Kadastra likuma pārejas noteikumu 43.1 un 50. punktu). Līdz minētā pienākuma izpildei aktualizētās universālās kadastrālās vērtības likumdevējs saskaņā ar Kadastra likuma pārejas noteikumu 43.1 punktu ir nolēmis neattiecināt uz nodokļu un citiem publiskiem maksājumiem. Saskaņā ar Valsts zemes dienesta sniegto informāciju no aptuveni 67 tūkstošiem zemes vienību, kas varētu būt zemes likumiskās lietošanas tiesiskajās attiecībās, lielākajai daļai universālā kadastrālā vērtība ir palielinājusies, bet aptuveni 11 tūkstošiem zemes vienību universālā kadastrālā vērtība ir mazāka nekā fiskālā kadastrālā vērtība (sk. lietas materiālu 5. sēj. 72. lp.). Atsevišķos gadījumos Pieteikumu iesniedzējiem piederošās zemes universālā kadastrālā vērtība ir lielāka par tās fiskālo kadastrālo vērtību. Tomēr lielākajai daļai no Pieteikumu iesniedzējiem piederošajām zemes vienībām universālā kadastrālā vērtība ir mazāka par fiskālo kadastrālo vērtību. Dažkārt šīs vērtības atšķiras pat vairākkārt (sk., piemēram, lietas materiālu 6. sēj. 11. lp.). Līdz ar to secināms, ka ir gan tādi zemes īpašnieki, kuriem zemes likumiskās lietošanas maksa pieaug salīdzinājumā ar situāciju pirms 2025. gada 1. janvāra, gan arī tādi zemes īpašnieki, kuriem zemes likumiskās lietošanas maksa samazinās tādēļ, ka zemes universālā kadastrālā vērtība ir mazāka par fiskālo kadastrālo vērtību. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka atlīdzībai, ko saņem zemes īpašnieks zemes likumiskās lietošanas tiesisko attiecību ietvaros, ir jābūt pietuvinātai tirgus situācijai (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 13.4. punktu un 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.2. punktu). Tomēr kadastrālās vērtības aktualizēšana un pietuvināšana tirgus vērtībai nenozīmē obligātu universālās kadastrālās vērtības palielinājumu salīdzinājumā ar iepriekš spēkā bijušo kadastrālo vērtību. Situācija nekustamā īpašuma tirgū ir mainīga. Tirgus situācijas izmaiņas var nebūt vienmērīgas visos tirgus segmentos. Tas nozīmē, ka arī universālā kadastrālā vērtība atkarībā no tirgus situācijas var gan pieaugt, gan samazināties. Turklāt kadastrālā vērtība ir atkarīga ne tikai no tirgus situācijas, bet arī citiem faktoriem, piemēram, nekustamā īpašuma apgrūtinājumiem, kas laika gaitā var mainīties un attiecīgi ietekmēt zemes kadastrālo vērtību. Arī no lietas materiāliem izriet, ka apstrīdēto Kadastra likuma normu pieņemšanas gaitā tika apspriesta nepieciešamība rast risinājumu tādām situācijām, kad kadastrālā vērtība ievērojami samazināsies vai ievērojami pieaugs (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2024. gada 13. februāra sēdes ieraksta 24. min.). Tātad jau pirms aktualizētās - universālās - kadastrālās vērtības aprēķināšanas un reģistrēšanas 2025. gada 1. janvārī, proti, apstrīdēto Kadastra likuma normu izstrādes laikā, likumdevēja rīcībā bija informācija, ka kadastrālā vērtība var gan pieaugt, gan samazināties. 22.2. No lietas materiāliem secināms, ka daži Pieteikumu iesniedzēji no 2025. gada 1. janvāra pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas saņem mazāku atlīdzību nekā iepriekš. Piemēram, viens no Pieteikumu iesniedzējiem saņem zemes likumiskās lietošanas maksu 1888,64 euro, savukārt nekustamā īpašuma nodokļa maksājums par likumiskajā lietošanā esošo zemi ir 728,22 euro. Pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas šis zemes īpašnieks saņem atlīdzību, kas ir 2,46 procenti no zemes universālās kadastrālās vērtības. Cits pieteikuma iesniedzējs saņem zemes likumiskās lietošanas maksu 5648,48 euro, bet viņa maksājamais nekustamā īpašuma nodoklis ir 4843,35 euro. Pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas viņš saņem atlīdzību, kas ir vien 0,57 procenti no zemes universālās kadastrālās vērtības gadā. Vēl kādam pieteikuma iesniedzējam zemes likumiskās lietošanas maksa noteikta 16 406,56 euro, bet nekustamā īpašuma nodoklis - 15 700,47 euro. Tādējādi pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas viņš saņem atlīdzību 0,17 procentu apmērā no zemes universālās kadastrālās vērtības gadā (sk. lietas materiālu 26. sēj. 106. lp., 21. sēj. 12. lp. un 9. sēj. 170. lp.). Minēto situāciju ietekmē arī apstrīdētās Noteikumu normas. Piemēram, lietas materiālos ir Valsts zemes dienesta skaidrojums par viena pieteikuma iesniedzēja situāciju: viņam piederošās daudzdzīvokļu māju apbūves zemes fiskālā kadastrālā vērtība ir 90 210 euro, bet universālā kadastrālā vērtība - 26 998 euro. Konkrētās zemes bāzes vērtība ir augusi, bet liela zemes platība ir ārpus standartplatības. Attiecīgi, piemērojot apstrīdētās Noteikumu normas, šīs zemes kadastrālā vērtība ir ievērojami samazinājusies (sk. lietas materiālu 17. sēj. 23. lp.). Standartplatības un tās korekcijas koeficienta piemērošana daudzdzīvokļu māju apbūves zemes universālās kadastrālās vērtības aprēķināšanā vēl jo vairāk samazina zemes kadastrālo vērtību un likumsakarīgi arī zemes likumiskās lietošanas maksu. Tādējādi apstrīdētās Noteikumu normas ietekmē arī to, vai zemes likumiskās lietošanas maksa pilda atlīdzības funkciju. Visi iepriekš minētie piemēri rāda, ka daudzos gadījumos pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam, ir nesamērīgi maza. Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā, ka ir iespējamas tādas situācijas, kad nekustamā īpašuma nodokļa maksājums pat pārsniedz zemes likumiskās lietošanas maksu tā iemesla dēļ, ka universālā kadastrālā vērtība ir būtiski mazāka par fiskālo kadastrālo vērtību. Piemēram, vienam no Pieteikumu iesniedzējiem nekustamā īpašuma nodokļa maksājums (pat nepiemērojot paaugstināto nekustamā īpašuma nodokļa likmi) būtu 1353,15 euro, bet zemes likumiskās lietošanas maksa ir 1079,92 euro (sk. lietas materiālu 16. sēj. 89. lp.). Līdzīgi cita pieteikuma iesniedzēja nekustamā īpašuma nodokļa maksājums ir 555,54 euro, bet zemes likumiskās lietošanas maksa - 210,32 euro (sk. lietas materiālu 24. sēj. 2. lp.). Proti, abos minētajos gadījumos zemes likumiskās lietošanas maksa, ko saņem zemes īpašnieks, nesedz pat nekustamā īpašuma nodokli par šo zemi. Tiesību normām un to piemērošanas rezultātam jābūt taisnīgam. Izskatāmās lietas kontekstā tas nozīmē, ka ikvienam zemes īpašniekam ir jāsaņem tāda zemes likumiskās lietošanas maksa, kas pilda atlīdzības funkciju. Ja zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi vai ir vienāda ar to vai ja pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam, ir nesamērīgi maza, tad šādu zemes likumiskās lietošanas maksu nevar uzskatīt par tādu, kas pilda atlīdzības funkciju. Šāda situācija ir līdzīga īpašuma piespiedu nodošanai bezatlīdzības lietojumā. No lietas materiāliem izriet, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, kas vērsti uz spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 norādīto tiesiskā regulējuma trūkumu novēršanu, tostarp ir aktualizētas zemes kadastrālās vērtības. Tomēr Satversmes tiesa secina, ka daļā gadījumu joprojām nav panākts taisnīgs līdzsvars starp ikviena zemes īpašnieka tiesībām saņemt tādu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas pilda atlīdzības funkciju, un būvju īpašnieku tiesību aizsardzību. Tiesiskais regulējums, kas vienu tiesisko attiecību dalībnieku nostāda acīmredzami sliktākā situācijā nekā otru, nevar nodrošināt arī sociālo mieru un sabiedrības labklājības aizsardzību. Nedz būvju īpašnieku tiesības, nedz sabiedrības labklājība nedrīkst tikt aizsargāta uz zemes īpašnieku rēķina. Tādējādi secināms, ka ar Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas otro teikumu, apstrīdētajām Kadastra likuma normām un apstrīdētajām Noteikumu normām noteiktā zemes likumiskās lietošanas maksa ne visos gadījumos pilda atlīdzības funkciju. 22.3. Zemes īpašniekiem, kuru zemes universālā kadastrālā vērtība ir palielinājusies, zemes likumiskās lietošanas maksu ietekmē un daudzos gadījumos samazina arī Spēkā stāšanās likuma 42. panta septītajā daļā paredzētais ierobežojums, jo zemes likumiskā lietošanas maksa, kas jāmaksā dzīvojamo ēku īpašniekiem, nevar pieaugt vairāk par 30 procentiem salīdzinājumā ar iepriekšējā gada maksājumu. Kā jau tika secināts iepriekš, likumdevējs, nosakot Spēkā stāšanās likuma 42. panta septītajā daļā paredzēto zemes likumiskās lietošanas maksas pieauguma ierobežojumu, ir rūpējies par to, lai dzīvojamo ēku īpašniekiem pārāk strauji nepieaugtu izdevumi par svešas zemes lietošanu. Satversmes tiesa piekrīt, ka likumdevējs var un noteiktos gadījumos tam var būt pat pienākums noteikt kādai sabiedrības grupai saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Tomēr šāda saudzējoša risinājuma ieviešana ir jāpamato, turklāt tas nevar notikt uz otra tiesisko attiecību dalībnieka rēķina. No likumdošanas procesa un lietas materiāliem secināms, ka Saeima, pieņemot Spēkā stāšanās likuma 42. panta septīto daļu, ir balstījusies nevis pētījumos, kas pamatotu zemes likumiskās lietošanas maksas sociālekonomisko ietekmi uz dažādiem ēku īpašniekiem, bet gan pieņēmumā, ka visi dzīvojamo ēku īpašnieki ir sociāli mazāk aizsargāti nekā zemes īpašnieki. Taču nav pamatoti pieņemt, ka visi dzīvojamo ēku īpašnieki uzskatāmi par tādu sabiedrības grupu, kas būtu jāaizsargā vairāk nekā zemes īpašnieki. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka ne visi dzīvokļu īpašnieki ir uzskatāmi par sociāli mazāk aizsargātiem civiltiesisko attiecību dalībniekiem nekā zemes īpašnieki. Viņu mantiskais stāvoklis daudzos gadījumos var būt pat labāks nekā zemes īpašniekiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.3. punktu). Tāpat jāņem vērā, ka Spēkā stāšanās likuma 42. panta septītā daļa vienlīdz piemērojama kā fiziskām, tā arī juridiskām personām, tostarp komercsabiedrībām, kas nodarbojas ar telpu izīrēšanu vai iznomāšanu. Juridiskās personas un īpaši komercsabiedrības pēc būtības nevar uzskatīt par sociāli mazāk aizsargātu personu grupu. Satversmes tiesa 2011. gadā vērtēja piespiedu nomas maksas pakāpeniska pieauguma ierobežojumu, atzina to par neatbilstošu Satversmei un norādīja, ka nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības pieaugums pats par sevi nevar kalpot par attaisnojumu nesamērīgai kādas sabiedrības daļas pamattiesību ierobežošanai (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 13. punktu). Arī izskatāmajā lietā Saeima, pieņemot Spēkā stāšanās likuma 42. panta septīto daļu, ir noteikusi zemes likumiskās lietošanas maksas pieauguma ierobežojumu, ņemot vērā tikai universālās kadastrālās vērtības pieaugumu pašu par sevi. Starp dzīvojamo ēku īpašniekiem ir arī tādas fiziskās personas, kurām var būt grūti samaksāt zemes likumiskās lietošanas maksu. Tomēr šādas situācijas ir iespējams risināt arī citādi, tostarp izmantojot valstī izveidoto sociālās palīdzības sistēmu. Tādējādi likumdevējs, pieņemot Spēkā stāšanās likuma 42. panta septīto daļu, ne visos gadījumos ir samērojis dzīvojamo ēku īpašnieku un zemes īpašnieku tiesības. 22.4. Likumdevējam ir rīcības brīvība izvēlēties, kādā veidā tiks noregulētas zemes likumiskās lietošanas tiesiskās attiecības. Proti, valsts pienākumi tiesību uz īpašumu nodrošināšanas aspektā ir pamatā negatīvi, nevis pozitīvi. Ja valsts regulē zemes likumiskās lietošanas tiesiskās attiecības, tad tiesiskajam regulējumam jābūt tādam, kas samērotu abu tiesisko attiecību dalībnieku tiesības un atbilstu vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Tomēr gadījumi, kad zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi vai ir vienāda ar to vai kad pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam, ir nesamērīgi maza, liecina, ka līdzsvars šajās tiesiskajās attiecībās joprojām nav panākts. Turklāt zemes likumiskās lietošanas maksu ietekmē jauns uz šīm tiesiskajām attiecībām attiecināts tiesību institūts - apstrīdētajās Noteikumu normās ietvertais uz apbūvētu daudzdzīvokļu māju apbūves zemi attiecinātais standartplatības un tās korekcijas koeficienta aprēķināšanas regulējums. Gan Saeimai, gan arī Ministru kabinetam jāgādā par to, lai visi zemes īpašnieki saņemtu tādu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas pilda atlīdzības funkciju. Ja likumdevēja rīcībā tad, kad apstrīdētās normas tika izstrādātas, bija izpildvaras sniegtā informācija, ka universālā kadastrālā vērtība var arī samazināties un attiecīgi ietekmēt zemes likumiskās lietošanas maksu, bija jāmeklē risinājums taisnīga rezultāta sasniegšanai šajās tiesiskajās attiecībās. Nav pieļaujama tāda situācija, ka Saeima un Ministru kabinets, apzinoties to, ka apstrīdēto normu ietekmē daļa zemes īpašnieku nesaņem tādu zemes lietošanas maksu, kas pildītu atlīdzības funkciju, necenšas savlaicīgi labot šo situāciju, bet norāda uz kļūdām viens otra darbībā. Tādējādi, pieņemot apstrīdētās normas, būvju un zemes īpašnieku tiesības, kā arī sabiedrības labklājības aizsardzība nav samērota tādā veidā, lai zemes likumiskās lietošanas maksa visos gadījumos pildītu atlīdzības funkciju. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst samērīguma principam un Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.