9. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētajās Spēkā stāšanās likuma normās noteiktais Satversmes 1. un 105. panta pirmajā un trešajā teikumā ietverto pamattiesību ierobežojums nav samērīgs. Minēto normu satversmība jāaplūko kompleksi, ievērojot līdz ar tām pieņemtos juridiskos mehānismus. Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdēto Spēkā stāšanās likuma normu pieņemšana ir tieši saistīta ar sprieduma lietā Nr. 2022-02-01 izpildi, kurai Satversmes tiesa bija atvēlējusi vairāk nekā gadu. Minēto normu izstrādes procesā gan deputāti, gan Saeimas Juridiskais birojs, gan tiesībsargs vērsa Saeimas Juridiskās komisijas uzmanību uz to, ka nav ņemti vērā visi Satversmes tiesas spriedumā paustie apsvērumi. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ļauj sasniegt leģitīmo mērķi, tomēr likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis pamattiesību ierobežojuma alternatīvas. Likumdevējs, izdarot grozījumus vairākos normatīvajos aktos, ir ieviesis risinājumus administratīvo izdevumu un juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanai, nesaņemtās atlīdzības atgūšanai un kadastrālās vērtības aktualizācijai. Tomēr nav izsvērti Satversmes tiesas spriedumā norādītie apsvērumi par dažādo nodokļu slogu, kas gulstas uz zemes īpašniekiem un ietekmē viņu saņemtās atlīdzības apmēru. Tāpat nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību izmaiņas netika veiktas savlaicīgi, jo no 2024. gada 1. jūlija līdz 2025. gada 1. janvārim zemes kadastrālās vērtības netika aktualizētas. Tātad šajā periodā arī zemes likumiskās lietošanas maksas apmērs pēc būtības nav mainīts. Likumdevējam ir pienākums noteikt tādu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas attiecībā uz būvju īpašniekiem nav vērtējama kā konfiscējoša. Tomēr rūpes par valsts un sabiedrības interešu ievērošanu tiesiskajās attiecībās primāri ir valsts pienākums. Valsts nevar šo pienākumu pildīt ar nesamērīgu kādas grupas, šajā gadījumā zemes īpašnieku, tiesību ierobežojumu. Tādējādi valstij ir jārod tādi līdzekļi šo tiesisko attiecību noregulēšanai, kuri samazinātu zemes īpašniekam uzlikto sociālo nastu.