15. Article

Satversmes 110. pants noteic, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības. 15.1. Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 110. pantu kopsakarā ar starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertajām normām un to piemērošanas praksi, ir atzinusi, ka valstij ir pienākums nodrošināt ģimenes juridisko, sociālo un ekonomisko aizsardzību. Šajā normā ietvertais valsts pienākums paredz nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību, citstarp ieviešot tādu tiesisko regulējumu, kas nosaka ģimenes attiecību tiesisko ietvaru (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01 9. punktu un 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.2.1. un 16.2.2. punktu). Savukārt Satversmes 110. panta otrajā teikumā paredzēts valsts pienākums nodrošināt ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna labāko interešu aizsardzību, cik vien tas iespējams, veicinot viņa uzaugšanu ģimeniskā vidē (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2021-05-01 10.2. punktu). Identificējot bērna labākās intereses, nepieciešams tiekties uz tādu ilgtspējīgu situācijas risinājumu, kas nodrošinātu bērnam pastāvīgas ģimeniskas attiecības, kā arī drošu un labvēlīgu vidi, kurā viņš varētu augt un attīstīties. Ne vienmēr, kad bērns palicis bez vecāku gādības, viņu un pieaugušo, kas to aprūpē, vieno radnieciskas saites vai juridiski atzītas tiesiskās attiecības. Tomēr dažkārt šādos gadījumos starp bērnu un viņa aprūpētāju var veidoties noturīgas un ciešas personiskās saites, kas nozīmē faktisku ģimenes attiecību pastāvēšanu. Gadījumos, kad starp bērnu un pieaugušo izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, valstij ir jānodrošina to juridiska aizsardzība tādā veidā, lai arī turpmāk, pēc bērna integrēšanās ģimenē, šīs attiecības varētu attīstīties un vienlaikus tiktu ievērotas bērna labākās intereses (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 28. jūnija sprieduma lietā "Wagner and J. M. W. L. v. Luxembourg", pieteikums Nr. 76240/01, 119. punktu). Tādējādi no Satversmes 110. panta izriet prasība pēc šādu attiecību juridiskas aizsardzības. 15.2. Viens no veidiem, kā valsts nodrošina Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu aizsargāt ģimeni, ir ģimenes attiecību tiesiskā ietvara noteikšana. Savukārt adopcijas institūts un tā tiesiskais regulējums ir viens no līdzekļiem, kas nodrošina bez vecāku gādības palikuša bērna uzaugšanu ģimeniskā vidē un aizsargā šāda bērna un viņa faktiskās ģimenes attiecības. Adopcija rada tādas pašas personiskās un mantiskās tiesības un pienākumus kā radniecība sakarā ar izcelšanos, un ģimenes tiesiskās attiecības var tikt radītas arī adopcijas rezultātā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.3.1. punktu). Arī no Eiropas Padomes 1967. gada 24. aprīļa Konvencijas par bērnu adopciju 8. panta 2. punkta izriet, ka adopcijas uzdevums ir nodrošināt bērnam stabilu un harmonisku dzīves vidi. Valstij, cik vien tas iespējams, jānodrošina tas, ka bērns uzaug šādā vidē. No izskatāmās lietas apstākļiem konstatējams, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums, lai gan attiecas tikai uz vienu no laulātajiem, tomēr ietekmē abu laulāto iespējas adoptēt bērnu, ar kuru viņiem izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības. Gadījumos, kad starp laulātajiem un bērnu, kas nav viņu bioloģiskais bērns, ārpusģimenes aprūpes ietvaros ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, valstij jānodrošina tas, lai šīs attiecības arī turpmāk, pēc bērna integrēšanās ģimenē, varētu attīstīties atbilstoši bērna labākajām interesēm. Taču apstrīdētā norma šādos gadījumos liedz adopcijas institūtu izmantot kā faktisku ģimenes attiecību juridiskas aizsardzības līdzekli. Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērtēs, vai valsts, pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījusi Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu nodrošināt juridisko aizsardzību adopcijas veidā ģimenei, kuras pamatā ir faktiskas ģimenes attiecības starp laulātajiem un bērnu, kas, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes aprūpē.