16. Article

Lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi tai Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu nodrošināt juridisko aizsardzību adopcijas veidā ģimenei, kuras pamatā ir faktiskas ģimenes attiecības starp laulātajiem un bērnu, kas, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes aprūpē, Satversmes tiesai vispirms jāpārbauda, vai likumdevējs ir veicis pasākumus šādas ģimenes juridiskās aizsardzības nodrošināšanai, proti, vai un kā likumdevējs ir noteicis adopcijas tiesisko regulējumu. Adopcijas tiesiskos pamatus nosaka Civillikums, bet kārtību, kādā adoptējami bērni, - Ministru kabineta 2018. gada 30. oktobra noteikumi Nr. 667 "Adopcijas kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 667). Civillikuma 172. panta pirmais teikums paredz, ka adoptētais kļūst par adoptētāja ģimenes locekli. Tādējādi, adoptētajam iegūstot adoptētāja bioloģiskā bērna tiesisko stāvokli, starp adoptētāju un adoptēto tiek nodibinātas bērna un vecāka tiesiskās attiecības. Saskaņā ar Civillikuma 162. pantu nepilngadīga bērna adopcija ir atļauta, ja tā ir bērna interesēs. Nepilngadīgu bērnu var adoptēt, ja pirms adopcijas apstiprināšanas viņš ir atradies adoptētāja aprūpē un uzraudzībā un ir konstatēta bērna un adoptētāja savstarpējā piemērotība, kā arī ir pamats uzskatīt, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptējamo izveidosies patiesas bērna un vecāka attiecības. Noteikumos Nr. 667 ir atšķirīgi regulēti gadījumi, kad persona vēlas adoptēt savu aizbilstamo (sk. Noteikumu Nr. 667 13. punktu) vai audžuģimenē ievietotu bērnu (sk. Noteikumu Nr. 667 16. punktu), un gadījumi, kad persona vēlas kļūt par adoptētāju (sk. Noteikumu Nr. 667 23. punktu). Aizbildnim un audžuģimenei ir priekšroka lemt par sava aizbilstamā vai audžuģimenes aprūpē ievietota bērna adopciju (sk. Noteikumu Nr. 667 11. un 15. punktu). Turklāt tad, ja aizbildnis nepiekrīt bērna adopcijai citā ģimenē, informāciju par bērnu neiekļauj adopcijas reģistrā (sk. Noteikumu Nr. 667 12. punktu). Ja bērns dzīvo ģimenē, tad bāriņtiesa, vērtējot personas piemērotību adoptētāja statusam, vienlaikus izvērtē adoptētāja un bērna savstarpējās attiecības, ģimenes vidi un spēju nodrošināt bērna intereses, un lemj par adopcijas atbilstību adoptējamā interesēm (sk. Noteikumu Nr. 667 28. punktu). Šādā gadījumā bērns netiek nodots pirmsadopcijas aprūpē, un bāriņtiesa vienlaikus var atzīt personu par adoptētāju un konstatēt, ka adopcija ir bērna labākajās interesēs. Līdz ar to likumdevējs ir nošķīris adopcijas procesu gadījumos, kad bērns atrodas ārpusģimenes aprūpē un dzīvo ģimenē, no gadījumiem, kad starp bērnu un adoptētāju vēl nav izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības. Gadījumos, kad starp adoptētāju un bērnu ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, bērnam dzīvojot ģimenē kādā no ārpusģimenes aprūpes formām, apstrīdētā norma tiek piemērota tajā adopcijas procesa stadijā, kad bāriņtiesa veic personas un ģimenes izpēti. Šīs izpētes ietvaros bāriņtiesa pieprasa informāciju par Sodu reģistrā iekļautajām ziņām attiecībā uz adoptētāju. Tādējādi likumdevējs kopumā ir noteicis adopcijas tiesisko regulējumu, kas vērsts uz bērna un laulāto, kuri īsteno viņa ārpusģimenes aprūpi, faktisko ģimenes attiecību juridisko aizsardzību. Līdz ar to likumdevējs ir veicis pasākumus, lai ģimenei, kuras pamatā ir faktiskas ģimenes attiecības starp laulātajiem un bērnu, kas, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes aprūpē, būtu nodrošināta juridiskā aizsardzība adopcijas veidā.