17. Article

Izskatāmajā lietā, pārbaudot, vai pasākumi ģimenes juridiskās aizsardzības nodrošināšanai ir veikti pienācīgi, noskaidrojams, vai ir ievēroti no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātie vispārējie tiesību principi. Pieteikuma iesniedzēja apšauba apstrīdētās normas atbilstību samērīguma principam. Lai vērtētu, vai apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums atbilst samērīguma principam, ir jānoskaidro, kāda mērķa sasniegšanas labad šāds aizliegums pieņemts. 17.1. Saeima apsvērumus par apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma samērīgumu nav sniegusi, jo uzskata, ka izskatāmajā lietā, tāpat kā lietā Nr. 2019-01-01, starp bērnu un pieteicējiem jau pastāv faktiskas ģimenes attiecības, kas ir aizsargājamas. Tomēr lietā Nr. 2019-01-01 Saeima norādīja, ka apstrīdētā norma ir vērsta uz bērnu tiesību aizsardzību un tajā ietvertais aizliegums noteikts ar mērķi aizsargāt adoptējamos no vardarbības ģimenē (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 19.1. punktu). Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Bērnu tiesību konvencijas (turpmāk - Bērnu tiesību konvencija) 19. pantu nav pieļaujama nekāda veida vardarbība pret bērnu neatkarīgi no tās rakstura un valstij ir pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus nolūkā pilnībā īstenot ikviena bērna tiesības. Vardarbība pret bērnu var nodarīt būtisku kaitējumu viņa sociālajai un emocionālajai attīstībai un radīt smagas sekas (sk.: UN General Assembly Report of the Independent Expert for the United Nations Study on Violence against Children. 29.08.2006., A/61/299, para. 36). Valstij, izstrādājot un īstenojot visaptverošu bērnu aizsardzības sistēmu, uzmanības centrā ir jāpatur arī preventīvie pasākumi (sk.: ANO Bērna tiesību komitejas vispārējais komentārs Nr. 13 (2011) par bērna tiesībām būt brīvam no visu veidu vardarbības. 18.04.2011., CRC/C/GC/13, 46. punkts). Tāpēc bērna interesēs balstītā pieejā būtiska nozīme ir piesardzības principam, kas prasa izvērtēt arī to, kāds risks, kaitējums vai citas negatīvas sekas nākotnē varētu izrietēt no jautājumā par bērna drošību pieņemta lēmuma (sk.: ANO Bērna tiesību komitejas vispārējais komentārs Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai primārais apsvērums būtu viņa intereses (3. panta 1. punkts). 29.05.2013., CRC/C/GC/14, 73.-74. punkts). Apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma mērķis ir nodrošināt to, ka persona, kura ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, nevar kļūt par adoptētāju. Tādā veidā tiek nodrošinātas adoptējamo bērnu tiesības uz drošu un labvēlīgu vidi. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma mērķis ir bērnu, proti, citu cilvēku, tiesību aizsardzība. 17.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka bērna aizsardzībai pret vardarbību jābūt efektīvai un jāietver gan preventīvi pasākumi ikviena bērna pasargāšanai no vardarbības, gan arī pienācīga valsts un atbildīgo personu reakcija uz vardarbību. Bērna labāko interešu prioritātes princips ļauj ierobežot citu personu tiesības, ja ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka bez šāda ierobežojuma tiks apdraudētas bērna intereses (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 15. un 19.3.1. punktu). Tādējādi bērna tiesības netikt pakļautam vardarbībai kopsakarā ar piesardzības principu nozīmē, ka ir pamatoti veikt pasākumus bērna aizsardzībai arī tad, ja vardarbība vēl nav notikusi, bet pastāv tās risks. Valstij ir pienākums nodrošināt drošu un labvēlīgu vidi bērnu attīstībai, un apstrīdētā norma var kalpot kā līdzeklis šā mērķa sasniegšanai. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir piemērots mērķa - bērna tiesību aizsardzība - sasniegšanai.