18. Article

Satversmes tiesai jāpārbauda arī tas, vai konkrētajā gadījumā mērķi aizsargāt bērna tiesības nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, pastāv arī saudzējošāki līdzekļi, turklāt tādi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Proti, to varētu sasniegt, īstenojot Civillikuma 163. panta piektajā daļā un Bāriņtiesu likuma 34. pantā noteikto bāriņtiesas kompetenci individuāli vērtēt personas piemērotību adoptētāja statusam. Arī tiesībsargs un Bērnu aizsardzības centrs uzskata, ka individuāls apstākļu izvērtējums, ko šādās lietās jau veic bāriņtiesas, spēj līdzvērtīgā kvalitātē nodrošināt bērna tiesību un interešu aizsardzību katrā konkrētajā gadījumā. 18.1. Ar 2015. gada 29. oktobra likumu "Grozījumi Civillikumā" apstrīdētā norma tika izteikta patlaban spēkā esošajā redakcijā, izslēdzot no Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta norādi, ka apstrīdētajā normā minētie noziedzīgie nodarījumi ir izdarīti tīši. Lietā Nr. 2019-01-01 Saeima norādīja: nosakot to noziedzīgo nodarījumu kategorijas, par kuru izdarīšanu notiesātām personām nav piešķiramas tiesības pretendēt uz adoptētāja statusu, likumdevējs jau ir izšķīries par tādu līdzekli, kas ir vissaudzīgākais pret bērnu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 22. punktu). Pēc Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 apstrīdētā norma nav grozīta. Mg. iur., Mg. soc. Evija Vīnkalna norāda, ka Krimināllikumā paredzētie noziedzīgie nodarījumi, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, pēc to klasifikācijas ir cits no cita atšķirīgi pēc smaguma un tātad atšķiras arī pēc konkrētu interešu apdraudējuma rakstura un kaitīguma. Savukārt Bāriņtiesu darbinieku asociācija norāda, ka, ievērojot bērna labāko interešu prioritātes principu un noskaidrojot iespējamos bērna drošības riskus, būtu pieļaujams tas, ka bāriņtiesa katra adopcijas pieteikuma gadījumā bērna interesēs veic individuālu izvērtējumu. 18.2. Valstij ir pozitīvs pienākums respektēt un nodrošināt visas Bērnu tiesību konvencijā paredzētās tiesības ikvienam bērnam (sk. Bērnu tiesību konvencijas 2. panta 1. punktu). Tādējādi valstij ir jānodrošina gan bērna tiesības tikt pasargātam no vardarbības (sk. Bērnu tiesību konvencijas 19. pantu), gan bez vecāku gādības palikuša bērna tiesības uz īpašu valsts aizsardzību, pēc iespējas nodrošinot tā aprūpi ģimeniskā vidē (sk. Bērnu tiesību konvencijas 20. panta 1. un 2. punktu). Viens no veidiem, kā nodrošināt bērnam ģimenisku vidi, ir adopcija. Par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas iespēja adoptēt bērnu ir saistīta ar potenciālu bērna drošības apdraudējumu. Tas ir viens no apstākļiem, kas var negatīvi ietekmēt bērna tiesības uzaugt no vardarbības brīvā vidē. Tomēr tas, vai konkrētā adopcijas procesā personas sodāmība ir apstāklis, kas apdraud bērna tiesības, atbilstoši bērna labāko interešu prioritātes principam var tikt noskaidrots, izvērtējot iespējamos riskus. Tāpēc, vērtējot adopciju kā bērna labākajām interesēm atbilstošu iespēju augt ģimenē, ir jāņem vērā visas bērna tiesības un katrā gadījumā individuāli jānosaka, kurš no apsveramiem risinājumiem visefektīvāk nodrošinātu bērna labklājību. Satversmes tiesa lietā Nr. 2019-01-01 jau ir norādījusi, ka sodāmība par vardarbīgu nodarījumu ne vienmēr ilgtermiņā liecina par personas bīstamību (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu). Viens no pieteicējiem Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā noziedzīgus nodarījumus izdarījis pirms vairāk nekā 20 gadiem. Bērns jau kopš divu gadu vecuma dzīvo pieteicēju ģimenē, un starp viņu un abiem pieteicējiem bija izveidojušās ciešas personiskas saites. Bāriņtiesas veiktās ģimenes izpētes un psiholoģiskās izpētes rezultāti apliecināja, ka pieteicējam nav agresīvu vai antisociālu noslieču un viņa resocializācijas process ir bijis sekmīgs. Individuāls personas izvērtējums dod bāriņtiesai pamatu secinājumam, vai persona, kas iepriekš bijusi sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, ir resocializējusies un ar savu attieksmi pret ģimenes vērtībām, kā arī ar savu uzvedību ir pierādījusi to, ka neapdraudēs adoptējamā bērna drošību. Turklāt atbilstoši Civillikuma 171. panta pirmajai daļai adopciju apstiprina tiesa, kuras pienākums ir sniegt galīgo vērtējumu par to, vai adopcija atbilst bērna labākajām interesēm. Tādējādi adopcijas procesā jau šobrīd pastāv vairāku līmeņu individuāls personas vērtēšanas mehānisms, kas spēj nodrošināt apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmā mērķa - bērna tiesību aizsardzība - sasniegšanu tādā pašā kvalitātē, bet mazāk ierobežo personu tiesības uz ģimenes aizsardzību. Personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī tās vērtību sistēma laika gaitā var mainīties. Ja šāda pozitīva maiņa ir notikusi, tad noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktam pašam par sevi nevajadzētu ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi. Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka normas, kas uz mūžu liedz personai noteiktas tiesības, izslēdz prezumpciju, ka persona dzīves laikā spēj mainīties un mainīt savu uzvedību, tādēļ šādu normu pieņemšana ir attaisnojama vienīgi īpašos izņēmuma gadījumos (sal. sk. Satversmes tiesas 2025. gada 22. septembra sprieduma lietā Nr. 2024-28-01 12.1. punktu). Lai noteiktu laulātajiem, no kuriem viens ir par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodīta persona, aizliegumu kopīgi adoptēt bērnu, nozīme piešķirama arī konkrētās personas attieksmei pret savulaik izdarīto noziedzīgo nodarījumu un dzīvesveidam pēc tā izdarīšanas. Tas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, pat ja izdarījusi to tīši, vēl nenozīmē, ka tā nekad nespēs mainīties un sekmīgi iekļauties sabiedrībā (sal. sk. Satversmes tiesas 2025. gada 22. septembra sprieduma lietā Nr. 2024-28-01 12.4. punktu). Līdz ar to likumdevējs, vērtējot iespējas pasargāt bērnus no vardarbības, šajā kontekstā nav apsvēris, vai apstrīdētā norma nodrošina bērna intereses iespējami labākajā veidā arī tādos gadījumos, kad personai sodāmība ir dzēsta, šī persona ir veiksmīgi resocializējusies un spēj radīt bērnam drošu un labvēlīgu ģimenisku vidi. Mērķi aizsargāt bērnu no vardarbības iespējams tādā pašā kvalitātē sasniegt arī ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, apstrīdētajā normā paredzot izņēmumus vai personas individuālu izvērtējumu. Tādējādi tiktu radīta iespēja ņemt vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus un nodrošināt samērīgu līdzsvaru starp bērna tiesībām tikt pasargātam no vardarbības un tiesībām augt ģimenē. Tāpat tiktu ievērots Satversmes 110. pantā nostiprinātais valsts pienākums aizsargāt bērnus, īpaši tos, kuri palikuši bez vecāku gādības. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums nav uzskatāms par vienīgo līdzekli, ar ko iespējams nodrošināt bērna aizsardzību pret vardarbību. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Piemērotākais līdzeklis, kas ļautu sasniegt mērķi bez nesamērīgas personu tiesību ierobežošanas, ir jāizvēlas likumdevējam (sal. sk. Satversmes tiesas 2024. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2023-47-01 17.6. punktu). Secinot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo personas tiesības. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums neatbilst samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētā norma attiecībā uz laulātajiem, kas kopīgi iesniedz pieteikumu par tāda bērna adopciju, kurš, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes aprūpē un ar kuru tiem abiem ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, neatbilst Satversmes 110. pantam.