6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā personai aizliedz būt par tāda bērna adoptētāju, kurš nav otra laulātā bērns, neatbilst Satversmes 110. pantam. Apstrīdētās normas satversmība tika vērtēta lietā Nr. 2019-01-01, taču tikai attiecībā uz personām, kuras iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai. Tātad apstrīdētā norma ir absolūts šķērslis, kas liedz personai, kura sodīta par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, kļūt par adoptētāju, izņemot gadījumu, kad persona iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai. Saskaņā ar Ministru kabineta 2018. gada 30. oktobra noteikumiem Nr. 667 "Adopcijas kārtība" aizbildnībā un audžuģimenē (tostarp specializētā) esoša bērna adopcijā priekšroka ir aizbildnim un audžuģimenei. Tiesībsarga novērojumi liecina, ka praksē šī iespēja tiek bieži izmantota. Personas, kuras plāno adoptēt bērnu, sākotnēji iegūst aizbildņa vai audžuģimenes statusu un pēc bērna uzņemšanas ģimenē un ģimenes attiecību nodibināšanas iesniedz adopcijas pieteikumu. Šādos gadījumos, līdzīgi kā otra laulātā bērna adopcijas gadījumos, starp adoptētāju un bērnu jau pirms adopcijas procesa uzsākšanas izveidojas ģimenes attiecības, kurām saskaņā ar Satversmes 110. pantu piešķirama juridiskā aizsardzība. Ar 2022. gada 2. jūnija likumu "Grozījums Civillikumā", kas stājās spēkā 2022. gada 29. jūnijā, Civillikuma 242. panta 5. punkts izteikts jaunā redakcijā, paredzot, ka turpmāk par aizbildņiem nevar būt personas, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, bet tikai līdz brīdim, kad sodāmība ir dzēsta vai noņemta, savukārt pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas bāriņtiesai ir individuāli jāvērtē, vai saistībā ar personas iepriekšējo sodāmību vēl aizvien pastāv bērna drošības apdraudējums, kas attiecīgi ir šķērslis tam, lai jautājums par personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai vai personas iecelšanu par aizbildni varētu tikt izskatīts tālāk. Tādējādi par bērna aizbildni var kļūt arī par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodīta persona, ja bāriņtiesa ir atzinusi, ka bērna drošība nav apdraudēta. Tomēr šādam aizbildnim, ņemot vērā apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu, ir liegts adoptēt aizbilstamo un nodrošināt viņam adoptētāja bioloģiskā bērna tiesisko stāvokli (radniecību) kā personiskajās, tā mantiskajās attiecībās. Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums kļūt par adoptētāju šādos gadījumos neatbilst samērīguma principam, jo nav līdzīgi kā lietā Nr. 2019-01-01 konstatējams, ka likumdevējs būtu vērtējis un pamatojis to, ka arī gadījumos, kad starp potenciālo adoptētāju un bērnu jau ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, šis aizliegums atbilst bērna labākajām interesēm. Gadījumā, kad nav konstatējams risks, ka par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodīta persona atkal varētu rīkoties vardarbīgi, netiek sasniegts apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmais mērķis - bērna aizsardzība no vardarbības ģimenē. Turklāt ne visos gadījumos šis mērķis var tikt sasniegts, jo nav iespējams nodrošināt to, ka bērns pēc adopcijas nenonāk saskarsmē ar iepriekš par vardarbīgiem noziegumiem sodītām personām. Tāpat apstrīdētā norma ierobežo bērna tiesības uzaugt ģimeniskā vidē, visbiežāk radinieku vai tuvinieku nodrošinātā aprūpē. Tādējādi secināms, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, bāriņtiesai individuāli izvērtējot katru konkrēto gadījumu.