7. Article

Pieaicinātā persona - Bērnu aizsardzības centrs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 110. pantam. Apstrīdētās normas absolūtais raksturs nepieļauj objektīvu izvērtēšanu, vai konkrētajā gadījumā pastāv bērna drošības riski. Bērna drošības nodrošināšanai ir iespējams izmantot citus, personas tiesības mazāk ierobežojošus līdzekļus, piemēram, paredzēt, ka bāriņtiesa, lemjot par personas piemērotību adoptētāja statusam, individuāli izvērtē katru konkrēto gadījumu. Būtu jāparedz arī iespēja ņemt vērā resocializācijas faktu, psiholoģiskās un ģimenes izpētes rezultātus un citus būtiskus apstākļus. Vispārējs aizliegums sodītai personai adoptēt bērnu var būt pārāk plašs un ne vienmēr efektīvs. Gadījumos, kad sodāmība ir dzēsta, persona ir veiksmīgi resocializējusies un atkārtota noziedzīga nodarījuma varbūtība ir neliela, bērnam var tikt nepamatoti liegta iespēja iegūt ģimeni. Pēc Bērnu aizsardzības centra ieskata, apstrīdētā norma pārmērīgi ierobežo bērna tiesības - gan tiesības uz juridiski aizsargātu ģimenes vidi, gan tiesības uz ģimenes dzīvi - un ir pretrunā ar bērna interešu prioritātes principu un Satversmes 110. pantā ietverto valsts pienākumu aizsargāt ģimeni un bērnus. Apstrīdētās normas absolūtais raksturs un praksē radītie sarežģījumi (ko apliecina pirmās instances tiesas spriedums konkrētajā lietā) liecina par sistēmisku tiesību piemērošanas problēmu, kas prasa Satversmes tiesas izvērtējumu. Tiesvedības izbeigšana izskatāmajā lietā liegtu konstitucionāli atrisināt būtisku bērna tiesību aizsardzības jautājumu.