8. Article

Izvērtējot Plānojuma apbūves noteikumus un grafisko daļu attiecībā uz AER ražošanas ierobežojumiem, konstatēju, ka Plānojums daļā par VES un saules paneļu izvietošanas ierobežojumiem ir pretrunā ar valsts AER veicināšanas politiku, bez tiesiska un izvērsta pamatojuma ierobežo Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu, kā arī pārkāpj samērīguma un tiesiskās noteiktības principus. Atbilstoši apbūves noteikumu 45. punktam VES, kuru jauda ir 20 kW un vairāk, būvniecība ir aizliegta pilsētas vai ciema teritorijā; teritorijās ar īpašiem noteikumiem -Teritorija, kurā aizliegta vēja elektrostaciju, kuru jauda ir 20 kW un vairāk, būvniecība (TIN12)17 (turpmāk - TIN12); Vietējas nozīmes kultūrvēsturiskā teritorija (TIN4) un Ainaviski vērtīga teritorija (TIN5); īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, mikroliegumos un to buferzonās, biotopos; kultūras pieminekļu un to aizsardzības zonu teritorijās. Grafiski TIN12 attēlota kā 1,3 km buferzona ap Preiļu pilsētas un visu novada ciemu teritoriju robežām: 1) Plānojuma Paskaidrojuma rakstā norādīts, ka TIN12 izveides mērķis ir sabalansēt dažādu iesaistīto pušu - iedzīvotāju, uzņēmēju un pašvaldības18 - intereses attiecībā uz VES izvietošanu, mazinātu ietekmi uz vidi, iedzīvotāju dzīves kvalitāti, aizsargātu nekustamo īpašumu īpašnieku tiesības. Pilsētas un ciemu apbūves struktūra raksturota kā blīva un kompakta,19 kur koncentrējas lielāks iedzīvotāju skaits (62,3 % no visiem novada iedzīvotājiem 2024. gada sākumā20). Daļa ciema robežās iekļautas teritorijas, kas primāri paredzētas apbūvei, bet šobrīd nav apbūvētas. Gan Plānojuma Paskaidrojuma rakstā, gan IAS21 Pašvaldība atzīst, ka novadā pastāv negatīvas demogrāfiskās tendences - samazinās iedzīvotāju skaits22 un pakalpojumu pieejamība, kā arī būvniecības aktivitāte.23 Pašvaldība norādījusi, ka ar TIN12 izvēlētais skaitliskais rādītājs (1,3 km) VES izvietošanas ierobežošanai noteikts, pielietojot datos balstītas telpiskās plānošanas metodes un ĢIS rīkus, un modelējot 800 m un 1,3 km platu joslu no pilsētas un ciemu robežām.24 Ņemot vērā, ka gan Plānojuma Paskaidrojuma rakstā, gan IAS Pašvaldība pati atzīst negatīvas demogrāfiskās tendences - iedzīvotāju skaita samazināšanos, pakalpojumu pieejamības un būvniecības aktivitātes kritumu -, kā arī to, ka novada ciemu apbūves struktūra un iedzīvotāju skaits ir būtiski atšķirīgs (piemēram, Dzeņos 5 iedzīvotāji, Lielie Anspoki - 43 iedzīvotāji, Pieniņi - 46 iedzīvotāji, savukārt Aglona - 688 iedzīvotāji un Riebiņi - 644 iedzīvotāji), ir vērtējams vai visām apdzīvotajām vietām ir piemērojams vienāds VES izvietošanas ierobežojums 1,3 km joslā, neatkarīgi no konkrētās apdzīvotās vietas apbūves blīvuma, struktūras, attīstības potenciāla un faktiskā iedzīvotāju skaita. Lai gan Paskaidrojuma rakstā norādīts, ka 1,3 km rādītājs noteikts, izmantojot ĢIS rīkus un telpiskās plānošanas metodes, modelējot 800 m un 1,3 km joslu no pilsētas un ciemu robežām, šāda modelēšana pati par sevi nepierāda, ka vienāds attāluma kritērijs visām apdzīvotajām vietām ir vienlīdz pamatots. Tieši pretēji - Pašvaldības paustās demogrāfiskās tendences un atšķirīgās ciemu attīstības trajektorijas prasa diferencētu pieeju un pienācīgu interešu samērošanu. Plānojums un Paskaidrojuma raksts nesatur objektīvi pārbaudāmu pamatojumu, kādēļ ierobežojums vienādā apmērā piemērojams gan ciemam ar 5 iedzīvotājiem, gan apdzīvotai vietai ar vairāk nekā 600 iedzīvotājiem, kā arī nav sniegts izvērtējums, kā šāds vispārīgs ierobežojums ietekmē to nekustamo īpašumu īpašnieku tiesības, kuru īpašumi atrodas 1,3 km joslā un kuriem tiek liegtas iespējas izmantot īpašumu VES attīstībai, tādējādi ierobežojot Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu. Turklāt jāņem vērā, ka ietekmju izvērtēšanai un risku vadībai tiesību sistēmā jau pastāv individuāli instrumenti, tostarp ietekmes uz vidi novērtējums (IVN), kura būtība ir konkrētās ieceres izvērtēšana, ņemot vērā konkrētās lokācijas apstākļus un nepieciešamos mazināšanas pasākumus. Līdz ar to vispārīgs un automātiski piemērojams aizlieguma zonējums ap visām apdzīvotajām vietām, neizšķirot tās pēc faktiskajiem apstākļiem un neparedzot samērīgākus risinājumus, faktiski aizstāj individuālo izvērtējumu ar vispārīgu pieņēmumu un noved pie tā, ka TIN12 no salāgošanas instrumenta pārtop par aizlieguma instrumentu, tādējādi zaudējot teritorijas plānošanā paredzēto funkciju. Attiecībā uz argumentu par nepieciešamību aizsargāt nekustamo īpašumu īpašnieku tiesības - ne Plānojums, ne tā Paskaidrojuma raksts nesniedz pierādījumus, ka, pieņemot lēmumu par 1,3 km zonas noteikšanu, Pašvaldība ir identificējusi visas skartās personu grupas un veikusi objektīvu visu iesaistīto pušu interešu samērošanu. Proti, Plānojuma pamatojumā netiek skaidrots, kādēļ par prioritāri aizsargājamām tiek atzītas to zemes īpašnieku intereses, kurus potenciāli varētu ietekmēt vēja parka izveide to īpašumu tuvumā, salīdzinājumā ar to personu interesēm un Satversmes 105. pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu, kuru nekustamie īpašumi atrodas 1,3 km zonā un kuriem ar šo regulējumu tiek liegta tiesiska iespēja izmantot savu īpašumu VES būvniecībai. Līdz ar to nav pamatots, ka pieņemtais ierobežojums ir noteikts, izvērtējot un samērojot abu pušu tiesības un intereses, kā arī nav skaidrots, kādēļ vienas personu grupas tiesību aizsardzībai tiek piešķirta priekšroka pār citas personu grupas tiesībām uz īpašuma izmantošanu. Plānojuma Paskaidrojuma rakstā25 norādīts, ka aktuālajos ietekmes uz vidi novērtējuma procesos (turpmāk - IVN) secināts, ka 250 m augstu VES mirgošanas efekta no VES rotora lāpstiņu kustības ietekme sniedzas līdz pat 2 km attālumā, savukārt VES attālinot, mirgošanas efekta ietekmes intensitāte samazinās. Tomēr jāuzsver, ka minētie secinājumi izdarīti konkrētu IVN ietvaros par konkrētām iecerēm citās Latvijas pašvaldībās. Bez tam IVN pēc būtības ir individuāls izvērtējums, kas tiek veikts katram gadījumam atsevišķi, ņemot vērā konkrētās lokācijas apstākļus un paredzētās darbības tehniskos parametrus. Līdz ar to secinājumi, kas iegūti atsevišķos IVN procesos, nav automātiski vispārināmi un nevar kalpot par pietiekamu un vienīgo pamatu vispārīgas prasības vai aizlieguma zonējuma noteikšanai teritorijas plānojumā, jo izvietojums, ietekmes apjoms un mazināšanas iespējas katrā konkrētajā gadījumā ir vērtējamas individuāli. Turklāt mirgošanas efekts, kas rodas no VES rotoru lāpstiņu kustības, ar atbilstošiem inženiertehniskiem risinājumiem ir tehniski vadāms un novēršams, līdz ar to, tas pēc būtības ir risināms konkrētas ieceres līmenī IVN procesā, nevis ar vispārīgu aizliegumu teritorijas plānošanas kontekstā. Attiecībā uz argumentu, ka ierobežojumu buferzona noteikta nolūkā mazināt ietekmi uz vidi norādāms, ka ietekmes izvērtēšanai pastāv arī citi Ministrijas ieskatā samērīgāki instrumenti. Viens no likumdošanā noteiktiem instrumentiem ietekmes uz vidi izvērtēšanai ir IVN. IVN procedūra paredz konkrētās ieceres ietekmes izvērtēšanu, tostarp paredzēto darbību iespējamo ietekmi uz vidi un iedzīvotāju veselību, kā arī mazinošo pasākumu noteikšanu, līdz ar to 1,3 km vispārējs un automātiski piemērojams aizliegums nav vienīgais iespējamais instruments, kā sasniegt norādītos mērķus. Būtiski vērst uzmanību uz TIN kā teritorijas plānošanas instrumenta būtību. TIN nodrošina pašvaldībai iespēju noteikt teritorijas, kurās dabas, vides, kultūras, drošības vai tehnisku apsvērumu dēļ teritorijas izmantošanai un apbūvei tiek piemērotas papildu prasības vai ierobežojumi. TIN paredzēts, lai līdzsvarotu dažādas sabiedrības intereses un ilgtspējīgas attīstības vajadzības, balstoties konkrētu risku un aizsargājamo vērtību izvērtējumā. Vienlaikus šis instruments var noteikt priekšnosacījumus konkrētu darbību īstenošanai, tomēr Ministrijas kā attiecīgās nozares politikas veidotājas un teritorijas plānošanas nozares ministrijas ieskatā TIN nav paredzēts kā mehānisms kāda noteikta veida saimnieciskās darbības būtiskai ierobežošanai vai pilnīgam aizliegumam. Šajā gadījumā TIN tiek izmantots pārsvarā kā vispārēja aizlieguma instruments, nevis kā sabalansētas salāgošanas un nosacījumu noteikšanas mehānisms, kā rezultātā TIN zaudē savu pamatfunkciju un mērķi, kam tas teritorijas plānošanā ir paredzēts. Visbeidzot jāuzsver, ka, nosakot vispārīgu aizliegumu VES izveidei ar jaudu 20 kW un vairāk un to pamatojot ar nepieciešamību mazināt ietekmi uz vidi, iedzīvotāju dzīves kvalitāti, saglabāt apdzīvoto vietu ainavu un kultūras vērtības, kā arī aizsargāt nekustamo īpašumu īpašnieku tiesības, nav skaidrots, kādēļ šādi paši aizsardzības mehānismi pašvaldības ieskatā nav nepieciešami, piemēram, 19 kW jaudas gadījumā. Iekārtas jauda pati par sevi ir tehnisks raksturlielums, nevis teritorijas plānošanas kritērijs, jo tā tiešā veidā nenosaka iekārtas fiziskos izmērus vai radīto emisiju (trokšņa, mirgošanas efekta) apjomu. Pašvaldība nav sniegusi argumentāciju, kāpēc zemākas jaudas VES ietekme būtu pieļaujama, bet 20 kW - kategoriski aizliedzama tajā pašā lokācijā. Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi paredz: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu." Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas.26 Tādējādi pašvaldībai, nosakot konkrētas saimnieciskās darbības ierobežojumus, ir jānodrošina, no vienas puses, Satversmes 105. pantā un citās Satversmes normās komersantiem garantēto pamattiesību ievērošana un, no otras puses, personu tiesību aizsardzība.27 2) Plānojumā pirmreizēji noteiktas28 un grafiskajā daļā attēlotas piecas Ainaviski vērtīgas teritorijas (TIN5),29 kurām noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi. Lai gan apbūves noteikumu 888. un 889. punktā attiecībā uz TIN5 teritorijām VES nav tieši minētas, no Paskaidrojuma raksta 14. attēla Teritorijas, kurās nav atļauta vēja elektrostaciju būvniecība30 ietvertā, izriet, ka pašvaldība šo regulējumu faktiski attiecina arī uz VES izvietošanu. Konstatējams, ka Plānojums būtiski pastiprina ainavisko vērtību saglabāšanas un aizsardzības tiesisko regulējumu salīdzinājumā ar iepriekšējiem Preiļu,31 Aglonas,32 Riebiņu33 un Vārkavas34 novadu teritorijas plānojumiem. No Apbūves noteikumu 51. punkta izriet ierobežojumi saules paneļu izvietošanai vietējas nozīmes kultūrvēsturiskajās teritorijās (TIN4) un Ainaviski vērtīgajās teritorijās (TIN5), izvirzot papildus nosacījumus - tikai pašpatēriņam ar jaudu līdz 50 kW, novietojumu un platību saskaņojot ar pašvaldību. Pašvaldībai teritorijas plānošanas ietvaros ir tiesības noteikt prasības ainavu un kultūrvēsturisko vērtību aizsardzībai, tomēr Plānojuma Paskaidrojuma rakstā nav sniegts objektīvs un pārbaudāms pamatojums, kādēļ aizsargājamo vērtību saglabāšanai nepieciešams tieši šāds risinājums - jaudas slieksnis 50 kW un ierobežojums "tikai pašpatēriņam", kā arī, kādēļ šāds ierobežojums ir piemērots un nepieciešams tieši TIN4 un TIN5 teritorijās. Tādējādi nav skaidri pamatots, kādēļ atšķirīga attieksme tiek piemērota saules paneļu uzstādīšanai pašpatēriņam un saules enerģijas ražošanai citiem mērķiem, ja abu gadījumos iespējama līdzīga vizuālā ietekme, kuru primāri nosaka iekārtu novietojums, platība un tehniskie risinājumi, nevis pats enerģijas izmantošanas mērķis. Vienlaikus prasība saskaņot novietojumu un platību ar pašvaldību bez iepriekš noteiktiem skaidriem, objektīviem kritērijiem rada tiesiskās noteiktības risku, jo praksē var veidoties situācija, ka lēmums ir atkarīgs no individuālas interpretācijas, nevis vienveidīgi piemērojamiem kritērijiem par faktisko vizuālo ietekmi uz ainavu un kultūrvēsturiskajām vērtībām. Pašvaldībai ir pienākums noteikto ierobežojumu nepieciešamību un izvēlēto risinājumu atbilstību samērīguma principam pamatot ar objektīviem, pārbaudāmiem un racionāliem apsvērumiem, tostarp izskaidrojot, kādēļ nav pietiekami ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (piemēram, prasībām attiecībā uz izvietojumu, platību, vizuālās ietekmes mazināšanas risinājumiem), kas ļautu aizsargāt ainaviskās un kultūrvēsturiskās vērtības, vienlaikus nepamatoti neierobežojot īpašuma izmantošanu. Pašvaldība savas kompetences ietvaros nevar rīkoties patvaļīgi. Proti, tās rīcībai ir jābūt objektīvi pamatotai un balstītai racionālos apsvērumos, kas pamato noteiktā ierobežojuma nepieciešamību. Vērtējot Pašvaldības noteiktās ainaviskās teritorijas kopsakarībā ar VES aizlieguma buferzonām 1,3 km rādiusā ap pilsētu un ciemiem un citus vienlaikus piemērotos ierobežojumus, secināms, ka ierobežojumi tiek piemēroti tik plašā un kumulatīvā apmērā, ka tie faktiski padara VES izvietošanu novada teritorijā neiespējamu. Tas kopumā samazina valsts mērogā pieejamo teritoriju potenciālu AER attīstībai un rada risku nesasniegt valsts klimata un enerģētikas politikas mērķus, tostarp enerģētiskās neatkarības un drošības stiprināšanu. Demokrātiskas tiesiskas valsts princips prasa nepieļaut tādas sekas, kas var būtiski kaitēt sabiedrības interesēm, tādēļ ierobežojumiem jābūt tiesiski skaidriem, objektīvi pamatotiem un samērīgiem.