5. Article

Kvalitatīvas infrastruktūras attīstības rīcības plāns. IEA regulāri publicē ziņojumus, kas ietver enerģētikas sektora transformācijas ilgtermiņa analīzi un politikas rekomendācijas. Viens no vadošajiem dokumentiem, "World Energy Outlook 2022" jeb "Pasaules enerģētikas apskats 2022", aplūko globālās enerģētikas sistēmas attīstības scenārijus, izceļot nepieciešamību pēc stratēģiskas enerģētikas politikas plānošanas un investīciju palielināšanas tīrās enerģijas tehnoloģijās. Ziņojumā uzsvērts, ka, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus un nodrošinātu stabilu pāreju uz zemu oglekļa emisiju ekonomiku, nepieciešams trīskāršot ieguldījumus atjaunīgajā enerģijā līdz 2030. gadam42. Turklāt "Energy Technology Perspectives 2023" jeb "Enerģētikas tehnoloģiju perspektīvas 2023" sniedz detalizētu pārskatu par enerģētikas tehnoloģiju attīstību un uzsver, ka ūdeņraža tehnoloģijas, energoefektivitātes uzlabošanas risinājumi, akumulatoru uzglabāšana un CCS sistēmas būs kritiski svarīgas nākotnes dekarbonizācijas procesos43. Ziņojumā tiek norādīts, ka, lai sasniegtu globālās nulles emisiju mērķus līdz 2050. gadam, politikas veidotājiem jāveicina koordinēta industriālo nozaru transformācija, nodrošinot inovāciju un infrastruktūras attīstību. Savā ziņojumā "The Future of Hydrogen" jeb "Ūdeņraža nākotne" IEA norāda, ka zaļā ūdeņraža izmantošana var palīdzēt dekarbonizēt energoietilpīgās nozares un palielināt enerģētisko neatkarību, īpaši reģionos ar augstu fosilo degvielu importu44. Saskaņā ar IEA ziņojumu "World Energy Outlook 2024"45, zaļā un zemu emisiju ūdeņraža un tā ekosistēmas attīstība saskaras ar ievērojamiem izaicinājumiem, neskatoties uz pieaugošo politisko un investīciju interesi: globālā ūdeņraža ražošana 2023. gadā sasniedza 97 miljonus tonnu, no kuriem mazāk par 1% bija zema emisiju, un prognozes paredz, ka līdz 2030. gadam zema emisiju ūdeņradis varētu sasniegt 49 miljonus tonnu gadā, galvenokārt pateicoties elektrolīzes projektiem ar uzstādīto jaudu līdz 520 GW, taču tikai 4% no tiem ir sasnieguši galīgo investīciju lēmumu, ko ierobežo nepietiekama pieprasījuma radīšana, augstās izmaksas (1,5 6 reizes dārgāks nekā fosilais analogs), regulatīvo neskaidrību un infrastruktūras trūkums. Lēta dabasgāze samazina ekonomisko motivāciju pārejai uz zaļo ūdeņradi, tā īpatsvars kopējā ūdeņraža ražošanā līdz 2030. gadam saglabāsies zems (ap 4%), bet ekosistēma ieskaitot produktus kā amonjaku, e-degvielas un izmantošanu rūpniecībā (tostarp zema emisiju tērauda ražošanā), transportā (smagās kravas, kuģošana, aviācija) un enerģētikā attīstīsies lēni, ar pieprasījumu galvenokārt no rafinēšanas un ķīmiskās nozares, kur tas aizstās fosilo ūdeņradi, taču jaunos sektoros (smagā industrija, garas distances transports) tas veidos mazāk par 1% no kopējā pieprasījuma, neskatoties uz 40% izaugsmi 2022. 2023. gadā; ziņojums uzsver nepieciešamību pēc mērķtiecīgiem pasākumiem, lai paātrinātu pāreju. Pamatojoties uz IRENA un IEA analītiskajiem ziņojumiem, iespējams secināt, ka atjaunīgās enerģijas un zema oglekļa tehnoloģiju attīstība būs būtiska globālās enerģētikas pārejas veicināšanai. Lai nodrošinātu klimata mērķu izpildi un ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, nepieciešams: • Paātrināt investīcijas atjaunīgās enerģijas infrastruktūrā, īpaši elektroenerģijas ģenerācijas un uzglabāšanas tehnoloģijās; • Sekmēt starptautisko sadarbību ūdeņraža tehnoloģiju, CCUS un citu dekarbonizācijas risinājumu ieviešanā; • Izstrādāt efektīvus regulatīvos instrumentus un stimulējošus finanšu mehānismus, kas veicinātu inovatīvu un klimatneitrālu tehnoloģiju plašāku izmantošanu. • Gan IRENA, gan IEA ziņojumi norāda uz nepieciešamību veidot koordinētu, ilgtermiņa politiku, kas balstīta uz zinātniskās izpētes datiem un tehnoloģiskām prognozēm. Latvijas kontekstā šo rekomendāciju ieviešana ir kritiska, lai valsts spētu integrēt neto nulles emisiju tehnoloģijas un stiprināt savu konkurētspēju globālajā enerģētikas tirgū.