13. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, jo ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad. Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība. Ar ierobežojumu, pirmkārt, tiek aizsargātas visu dzīvojamās mājas īpašnieku kopuma un katra atsevišķā dzīvokļa īpašnieka tiesības uz īpašumu, proti, tiesības saņemt pakalpojumu un norēķināties par faktiski individuālajām vajadzībām patērēto ūdens daudzumu. Otrkārt, tiek nodrošinātas arī trešo personu - ūdensapgādes pakalpojumu sniedzēju - tiesības saņemt maksu par sniegto pakalpojumu. Tam piekrīt arī Pieteikumu iesniedzēja. Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka ūdens patēriņa starpības rašanās cēloņi var būt saistīti gan ar atsevišķa dzīvokļa īpašnieka darbību vai bezdarbību, gan arī tādiem apstākļiem, kas nav atkarīgi no kāda dzīvokļa īpašnieka rīcības, piemēram, tādiem apstākļiem kā avārija vai remontdarbi (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2023-46-03 15.2. punktu un 2025. gada 12. jūnija sprieduma lietā Nr. 2024-17-03 17.3. punktu). Apstrīdētā norma paredz, ka personai, kuras dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudē konstatēts, ka ūdens patēriņa skaitītāji nav verificēti, ir jāsedz ūdens patēriņa starpība jebkurā gadījumā neatkarīgi no tā, kādu apstākļu dēļ šī starpība attiecīgajā laikposmā izveidojusies. Apstrīdētās normas spēkā esības laikā spēkā bija arī Ministru kabineta 2007. gada 9. janvāra noteikumi Nr. 40 "Noteikumi par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu". Minēto noteikumu pielikuma 4.4. apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no 2011. gada 27. augusta līdz 2019. gada 10. jūlijam, noteica, ka ūdens patēriņa skaitītāju verificēšanas periodiskums ir reize četros gados. Savukārt minēto noteikumu pielikuma 4.4. un 4.4.1 apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no 2019. gada 11. jūlija līdz 2021. gada 12. augustam, paredzēja, ka mehānisko ūdens patēriņa skaitītāju verificēšanas periodiskums ir reize četros gados, bet elektromagnētisko un ultraskaņas ūdens patēriņa skaitītāju verificēšanas periodiskums - reize sešos gados. Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 15.1. apakšpunkts apstrīdētās normas spēkā esības laikā noteica, ka skaitītāju periodisko verificēšanu nodrošina dzīvokļa īpašnieks, ja skaitītājs uzstādīts par attiecīgā dzīvokļa īpašnieka līdzekļiem. Tātad dzīvokļa īpašniekam bija pienākums ievērot prasību par ūdens patēriņa skaitītāju periodisku verificēšanu, jo verificēšanas kā darbību kopuma būtība ir konstatēt un apstiprināt to, ka valsts metroloģiskajai kontrolei pakļautie mērīšanas līdzekļi atbilst noteiktajām prasībām (sk. likuma "Par mērījumu vienotību" 1. panta pirmās daļas 16. punktu). Turklāt dzīvokļa īpašniekam bija pienākums ievērot normatīvajos aktos noteiktās prasības arī tad, ja ikmēneša rēķinos nebija ietverta īpaša norāde par ūdens patēriņa skaitītāja verificēšanas nepieciešamību. Tomēr tas apstāklis, ka ūdens patēriņa skaitītāji nav verificēti, var būt tikai viens no apstākļiem, kuri ietekmē ūdens patēriņa starpības rašanos. Lai gan šī starpība var būt atšķirīga atkarībā no tā, vai bijuši arī citi ūdens patēriņu ietekmējoši apstākļi, pilnīgi precīzi noteikt attiecīgajā dzīvoklī patērēto ūdens daudzumu var nebūt iespējams, ja persona nav nodrošinājusi to, ka ūdens patēriņa skaitītāji ir verificēti. Tādējādi rezumējams, ka Ministru kabinets bija identificējis iespējamos ūdens patēriņa starpības rašanās iemeslus un iekļāvis Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos apstrīdēto normu. Apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai ūdens patēriņa starpību atlīdzinātu pirmkārt tā persona, kura šo starpības rašanos varētu būt ietekmējusi ar to, ka nav nodrošinājusi ūdens patēriņa skaitītāju verificēšanu, nevis tās personas, kuras tām uzlikto pienākumu ir ievērojušas. Secīgi apstrīdētā norma ir vērsta arī uz to, lai ūdensapgādes pakalpojumu sniedzējs saņemtu visu samaksu par sniegto pakalpojumu arī tādā gadījumā, kad izveidojusies ūdens patēriņa starpība. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība.