16. Article

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda arī tā atbilstība jeb tas, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas no tās pamattiesību ierobežojuma, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas, no vienas puses, tādas personas tiesības uz īpašumu, kura nav nodrošinājusi to, ka ūdens patēriņa skaitītāji ir verificēti, un, no otras puses, apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa aptvertās citu cilvēku intereses. Pieteikumu iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir acīmredzami nesamērīgs, jo personai varot tikt uzlikts pienākums atlīdzināt pārlieku lielu daļu no ūdens patēriņa starpības, kas, iespējams, radusies arī citu personu negodprātīgas rīcības dēļ. Savukārt Ministru kabinets uzskata, ka minētais ierobežojums ir samērīgs, jo persona varēja no tai nelabvēlīgajām sekām izvairīties, izpildot savu pienākumu verificēt ūdens patēriņa skaitītājus. 16.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka civiltiesībās kopīpašnieku attiecības regulē princips, saskaņā ar kuru izdevumi tiek atlīdzināti proporcionāli katra īpašnieka daļai kopīpašumā (sk. Satversmes tiesas 2025. gada 12. jūnija spriedumu lietā Nr. 2024-17-03). Minēto principu Ministru kabinets bija ņēmis vērā arī apstrīdētās normas izdošanas procesā. Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 19. punktā noteikts, ka gadījumā, ja dzīvojamā mājā veidojas ūdens patēriņa starpība, dzīvokļu īpašnieki to sedz atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam. Ar apstrīdēto normu Ministru kabinets ir atkāpies no šā principa, paredzot, ka personai, kura nav nodrošinājusi to, ka ūdens patēriņa skaitītāji ir verificēti, jāsedz visa ūdens patēriņa starpība neatkarīgi no tās rašanās iemesliem. Tātad apstrīdētā norma radīja tādu situāciju, ka slogs, kas vispārīgā gadījumā proporcionāli gultos uz visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem, tika uzlikts konkrētai personai vai personu grupai. 16.2. Satversmes tiesa jau iepriekš šajā spriedumā secinājusi, ka ūdens patēriņa starpība var rasties arī tādu apstākļu dēļ, kuri nav saistīti ar konkrētās personas negodprātīgu rīcību, piemēram, saistībā ar remontdarbiem, avāriju, ūdens noplūdi ūdensapgādes sistēmas slikta tehniskā stāvokļa dēļ vai mēraparātu darbības nepilnībām. Līdz ar to personai, kura nav nodrošinājusi to, ka ūdens patēriņa skaitītāji ir verificēti, var rasties pienākums atlīdzināt ūdens patēriņa starpību, kuru tā ar savu rīcību nav izraisījusi un kura citos apstākļos būtu jāsedz visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem kopīgi. No Pieteikumu iesniedzējas izskatīšanā esošo civillietu materiāliem secināms, ka šā pienākuma izpilde personai var radīt būtisku un neprognozējamu finansiālu slogu. Piemēram, pieteikumā norādīts, ka Pieteikumu iesniedzējas izskatāmajā civillietā vienai no personām no 2018. gada janvāra līdz decembrim aprēķināta ūdens patēriņa starpība, par ko jāmaksā no 96 līdz 365 euro mēnesī. No minētā secināms, ka ūdens patēriņa starpība dzīvokļa īpašniekam nav iepriekš paredzama un var ievērojami svārstīties. Pietiekami ticama ir arī tāda iespējamība, ka persona saskaņā ar apstrīdēto normu norēķinājās ne tikai par pašas patērēto ūdens daudzumu, bet arī par daļu no ūdens patēriņa starpības, kas radusies citu apstākļu dēļ. Tātad Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 21. novembrim) ietvertais princips, ka visa ūdens patēriņa starpība jāapmaksā atsevišķam dzīvokļa īpašniekam, kura pārkāpums atbilst konkrētiem kritērijiem, varēja radīt šai personai ievērojamu un ar tās rīcību nesamērīgu finansiālu slogu. Ar Grozījumu noteikumiem Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumi tika papildināti ar 19.2 punktu. Tajā ietvertā formula, kas nosaka maksimālo piegādāto ūdens daudzumu vienam atsevišķam dzīvokļa īpašumam mēnesī attiecībā uz personām, kas nebija verificējušas ūdens patēriņa skaitītājus, bija spēkā no 2019. gada 21. novembra līdz 2025. gada 5. jūnijam. Saskaņā ar minēto formulu šīm personām bija pienākums atlīdzināt ūdens patēriņa starpību noteiktā apmērā, bet atlikušo starpības apmēru atbilstoši Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 19.3 punktam proporcionāli sedza visi dzīvokļu īpašnieki. No Grozījumu noteikumu anotācijas izriet, ka minētais tiesiskais regulējums tika pieņemts tāpēc, ka, pēc Ministru kabineta ieskata, Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos ietvertais regulējums, tostarp apstrīdētā norma, personai paredzēja nesamērīgu slogu. Tāda situācija, ka ūdens patēriņa skaitītāji nav verificēti, pati par sevi neizslēdz ūdens patēriņa uzskaiti, un nav viennozīmīga pamata secināt, ka ūdens patēriņa dati ir nepareizi. Turklāt pašlaik daudzdzīvokļu dzīvojamo māju dzīvokļu īpašniekiem vairs nav pienākuma nodrošināt atkārtotu ūdens skaitītāju verifikāciju. Proti, atbilstoši Ministru kabineta 2025. gada 3. jūnija noteikumu Nr. 329 "Grozījums Ministru kabineta 2024. gada 14. maija noteikumos Nr. 289 "Noteikumi par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu"" pielikuma 4.5. un 4.6. apakšpunktam valsts metroloģiskā kontrole nav paredzēta daudzdzīvokļu dzīvojamo māju dzīvokļos uzstādītajiem ūdens patēriņa skaitītājiem un tie vairs nav atkārtoti jāverificē. Pēc atkārtotas verificēšanas pienākuma atcelšanas dzīvokļu īpašnieki var lietot ūdens patēriņa skaitītājus bez termiņa ierobežojuma (sk. tiesību akta projekta Nr. 25-TA-532 "Grozījums Ministru kabineta 2024. gada 14. maija noteikumos Nr. 289 "Noteikumi par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu"" anotāciju. Pieejama: tapportals.mk.gov.lv). Satversmes tiesa atzīst, ka personai, kura nav nodrošinājusi savā dzīvokļa īpašumā uzstādīto ūdens patēriņa skaitītāju verificēšanu, ir jāmaksā par tās patērēto ūdeni. Taču apstrīdētajā normā nav ņemti vērā citi objektīvi iespējami ūdens patēriņa starpības cēloņi un tā neveicina šo cēloņu novēršanu. Ja pienākums atlīdzināt visu dzīvojamās mājas ūdens patēriņa starpību tiek uzlikts tikai tai personai, kura nav nodrošinājusi savā dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju verificēšanu, neatkarīgi no tā, kāpēc šī starpība radusies, tad nevar tikt sasniegts samērīguma un taisnīguma principiem atbilstošs rezultāts. Ņemot vērā šajā punktā minēto, secināms, ka ar apstrīdēto normu ir pieļauta atkāpe no civiltiesību principiem, kas nosaka kopīpašnieku savstarpējās attiecības, un visa ūdens patēriņa starpības atlīdzināšanas nasta, neraugoties uz šīs starpības rašanās iemesliem, ir uzlikta personai, kura nav parūpējusies par to, lai tās dzīvokļa īpašumā būtu verificēti ūdens patēriņa skaitītāji. Tādējādi nelabvēlīgās tiesiskās sekas, kas personai radās apstrīdētajā normā noteiktā tiesību ierobežojuma dēļ, ir lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma guva sabiedrība. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir nesamērīgs un apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.