2. Article

Pieteikumu iesniedzēja - Rīgas pilsētas tiesa (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēja) - uzskata, ka Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 19.14. apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim (turpmāk - apstrīdētā norma), neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. pantam. Pieteikumu iesniedzējas izskatīšanā ir civillietas, kurās pret personām - dzīvokļu īpašniekiem - celtas prasības par daudzdzīvokļu mājas pārvaldīšanas un saņemto pakalpojumu apmaksas parāda piedziņu. Parāda summā ir iekļauti maksājumi par starpību starp mājas kopējā ūdens skaitītāja rādījumu un dzīvokļu īpašumos ar skaitītājiem noteikto ūdens patēriņu, ieskaitot arī avārijās un remontā noplūdināto ūdens daudzumu (turpmāk - ūdens patēriņa starpība). Maksājumi aprēķināti, pamatojoties uz apstrīdēto normu, jo personas nebija verificējušas ūdens patēriņa skaitītājus triju mēnešu laikā pēc verificēšanas termiņa beigām. Apstrīdētajā normā noteiktais pienākums ierobežo personas tiesības uz īpašumu, jo samazina tās naudas līdzekļu apmēru. Pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, un tam ir leģitīms mērķis. Tomēr apstrīdētā norma ir acīmredzami nesamērīga. Tajā nav ņemti vērā papildu apstākļi, kas var izraisīt ūdens patēriņa starpības rašanos, kā arī nav noteiktas maksimālās ūdens patēriņa normas. Ja ūdens patēriņa starpības cēlonis ir ūdensapgādes sistēmas sliktais tehniskais stāvoklis, tad, ņemot vērā to, ka par šīs starpības rašanos ir atbildīgi visi dzīvokļu īpašnieki kopumā, nav nedz taisnīgi, nedz arī samērīgi šādas nelabvēlīgās sekas attiecināt tikai uz atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem.