3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam. Apstrīdētā norma personai - dzīvokļa īpašniekam - ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības. Ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība. Gan dzīvojamās mājas ievadā uzstādītais skaitītājs, gan arī atsevišķajos dzīvojamā mājā esošos dzīvokļu īpašumos uzstādītie skaitītāji veido vienotu uzskaites sistēmu. Tādēļ ir būtiski, lai visos dzīvokļos būtu uzstādīti ūdens patēriņa skaitītāji, kas atbilst visām normatīvo aktu prasībām. Ūdens patēriņa skaitītāji, kuri neatbilst normatīvo aktu prasībām un kuru fiksētie rādījumi šo normatīvo aktu ietvaros nav izmantojami, izjauc vienoto pakalpojuma uzskaites un norēķinu kārtību dzīvojamā mājā. Tas liedz gūt ticamus datus par ūdens patēriņu dzīvojamā mājā un ūdens patēriņa sadali starp dzīvokļu īpašniekiem, kā arī aizskar trešo personu tiesības saņemt samaksu par sniegto pakalpojumu. Apstrīdētā norma ir piemērota un nepieciešama leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo noteica to īpašnieku maksājamo daļu, kuru dzīvokļos uzstādīto skaitītāju fiksētos datus par ūdens patēriņu nebija iespējams izmantot tādēļ, ka skaitītāji nebija atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tādējādi tika nodrošināta iespēja noteikt katra īpašnieka maksājamo daļu par saņemto pakalpojumu atbilstoši faktiski patērētajam ūdens apjomam, kā arī panākt to, lai īpašnieku un pakalpojuma sniedzēju savstarpējās saistības tiktu izpildītas korekti. Gan Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos iekļautās tiesību normas kopumā, gan arī apstrīdētā norma atspoguļo apstākļus, kuri minēto noteikumu izstrādes un pieņemšanas laikā, pamatojoties uz jomas ekspertu zināšanām un situācijas izpratni, tika uzskatīti par galvenajiem ūdens patēriņa starpības cēloņiem. Apstrīdētajā normā paredzēto tiesisko seku iestāšanās ir atkarīga no konkrētā dzīvokļa īpašnieka darbības vai bezdarbības, nevis no tādiem apstākļiem, kuri nav atkarīgi no personas gribas. Proti, tajā paredzētās tiesiskās sekas iestājas tikai tad, ja persona nav izpildījusi tai noteikto pienākumu nodrošināt to, ka ūdens patēriņa skaitītāji ir verificēti. Līdz ar to nelabvēlīgās sekas, kas personai radušās tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.