6. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam, ciktāl atsevišķos gadījumos dzīvokļu īpašniekiem jāapmaksā ūdens patēriņa starpība, kurā ierēķināta arī visa tā ūdens zuduma daļa, kas radusies avārijas, remonta vai citu tādu apstākļu rezultātā, kuri nav saistīti ar konkrētā dzīvokļa īpašnieka rīcību. Ar apstrīdēto normu tika nodrošināta iespēja aprēķināt katra dzīvokļa īpašnieka maksājamo daļu par saņemto pakalpojumu atbilstoši dzīvojamās mājas faktiski patērētajam ūdens apjomam un panākt dzīvokļu īpašnieku un pakalpojuma sniedzēju savstarpējo saistību korektu izpildi. Turklāt minētā ūdens patēriņa starpības sadales kārtība mudināja dzīvokļu īpašniekus apzinīgāk pildīt savu pienākumu - atkārtoti verificēt ūdens patēriņa skaitītājus. Apstrīdētā norma nevar atkāpties no civiltiesībās pastāvošajiem kopīpašnieku savstarpējo attiecību principiem un uzlikt visu ūdens patēriņa starpības atlīdzināšanas nastu personai, kura triju mēnešu laikā pēc ūdens patēriņa skaitītāja verificēšanas termiņa beigām nav atkārtoti veikusi tā verificēšanu. Šāds dzīvokļa īpašniekam uzliktais pienākums - atlīdzināt arī to ūdens zuduma starpību, kura nav saistīta ar viņa negodprātīgu rīcību, turklāt atlīdzināt neierobežotā apmērā -, ir nesamērīgs.