10. Article

Satversmes tiesas likuma 32. panta pirmā daļa noteic, ka Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Turklāt atbilstoši tā paša panta trešajai daļai tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Satversmes tiesas judikatūrā atzīts arī tas, ka demokrātiskā tiesiskā valstī tiek ievērots šāds princips: tiesību norma, kas nav pieņemta pienācīgā kārtībā, nevar radīt tiesiskas sekas. Tomēr izņēmuma gadījumos, kad tiesību normas tūlītēja atzīšana par spēkā neesošu Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā tās atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt arī citu normas spēka zaudēšanas brīdi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 24. punktu). Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no šā brīža, nenodarītu būtisku kaitējumu atsevišķu personu interesēm vai neradītu ietekmi uz valsts budžetu un tautsaimniecību kopumā (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-25-01 21. punktu un 2012. gada 8. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-18-01 18.2. punktu). Turklāt Satversmes tiesas uzdevums ir nepieļaut tādu situāciju, ka sprieduma atpakaļvērstais spēks būtiski aizskartu trešo personu tiesības. Tieši pretēji - tiesas uzdevums ir pēc iespējas līdzsvarot personu atšķirīgās intereses (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 15. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa katrā konkrētajā lietā, izšķiroties par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, līdzsvaro tiesiskās drošības principu, no vienas puses, un atsevišķu personu pamattiesības, no otras puses. Ņemot vērā šā lēmuma 11. un 12. punktā izteiktos apsvērumus, Satversmes tiesai tādā gadījumā, ja tiktu atzīts, ka apstrīdētā norma nav pieņemta pienācīgā kārtībā, jo ir pārkāpts Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkts un 108. panta 3. punkts, būtu jālemj par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku. Tiesiskās drošības princips ir daļa no Eiropas Savienības tiesiskās kārtības (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2007. gada 21. jūnija sprieduma lietā C-158/06 "ROM-projecten" 24. punktu). Nelikumīga valsts atbalsta atgūšanas mērķis un tā atpakaļejošais spēks vienmēr saduras ar paļāvību, kas nodokļu maksātājam var būt likumīgi radusies saistībā ar likuma saistošo raksturu. Atmaksājot valsts atbalstu, saņēmējs zaudē priekšrocību, ko bija ieguvis salīdzinājumā ar saviem konkurentiem tirgū, un tiek atjaunota situācija, kāda pastāvēja pirms atbalsta izmaksas (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2004. gada 29. aprīļa sprieduma lietā C-277/00 "Vācijas Federatīvā Republika pret Eiropas komisiju" 75.-76. punktu). Ja Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža, tad šā lēmuma 1. punktā minētajām kredītiestādēm, kuras saņēmušas solidaritātes iemaksas atlaidi, iestātos ne tikai pienākums atmaksāt saņemtā atbrīvojuma apmēru, bet arī uz nākotni vērsts pienākums maksāt solidaritātes iemaksu pilnā apmērā par Solidaritātes iemaksas likumā paredzēto 2025.-2027. gada periodu. Nelikumīgi izmaksāta valsts atbalsta atmaksas galvenais mērķis ir novērst konkurences izkropļojumu, ko radījusi konkurences priekšrocība, kuru nodrošinājis nelikumīgais atbalsts. Tomēr ar solidaritātes iemaksas atlaides mehānismu panāktais efekts, proti, Latvijas rezidentu kreditēšanas pieaugums, ir ietekmējis ne tikai atsevišķu finanšu tirgus dalībnieku rīcību, bet arī pašu finanšu tirgu. Ar apstrīdētās normas spēku laikā ir radīta tāda situācija, ka solidaritātes iemaksas maksātāji savu uzņēmējdarbības stratēģiju pielāgo finanšu tirgum, kāpinot kreditēšanas tempus. Atpakaļvērsts pienākums atmaksāt solidaritātes iemaksas atlaidi par periodu no 2025. līdz 2027. gadam pakļautu sistēmiskam riskam Latvijas finanšu nozares stabilitāti un apdraudētu atbildīgu un ilgtspējīgu kreditēšanas standartu ievērošanu. Pēc Satversmes tiesas ieskata, šāda valsts atbalsta atmaksas principu interpretācija novestu pie Latvijas finanšu sistēmas stabilitātes sistēmiskas ievainojamības. Līdz ar to izskatāmās lietas izspriešanai nepieciešams noskaidrot, vai tad, ja apstrīdētā norma nav pieņemta pienācīgā kārtībā, jo ir pārkāpts Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkts un 108. panta 3. punkts, tiesiskās drošības princips un Eiropas Savienības tiesību pārākuma princips būtu interpretējami tādējādi, ka, ņemot vērā, piemēram, Latvijas finanšu sistēmas stabilitātes apdraudējumu, Satversmes tiesa var pati savā nolēmumā noteikt brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmo daļu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pantu, kā arī Satversmes tiesas 2017. gada 28. februāra lēmumu "Par kārtību, kādā pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai", Satversmes tiesa nolēma: