8. Article

Satversmes tiesai ir šaubas par to, vai apstrīdētajā normā paredzētais pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē, proti, par to, vai ar apstrīdēto normu noteiktā solidaritātes iemaksas atlaide tiem solidaritātes iemaksas maksātājiem, kuru kreditēšanas rādītāji līdz apstrīdētās normas pieņemšanai bijuši zemāki, ir uzskatāma par selektīvu priekšrocību Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē. Lai pasākumu kvalificētu kā valsts atbalstu Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē, ir jāizpildās četriem šādiem kumulatīviem nosacījumiem: 1) pastāv valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošana; 2) šī iejaukšanās var ietekmēt dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību; 3) ar šo iejaukšanos tiek piešķirta selektīva priekšrocība atbalsta saņēmējam, un tā ir saistāma ar valsti; 4) ar šo iejaukšanos tiek izkropļota konkurence vai tiek radīti draudi to izkropļot (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2023. gada 12. janvāra sprieduma apvienotajās lietās C-702/20 un C-17/21 "DOBELES HES" 31. punktu). 8.1. Izskatāmajā lietā ar apstrīdēto normu ir ieviesta solidaritātes iemaksas atlaide, un likumā ir noteikta kārtība, kādā solidaritātes iemaksas maksātājs var pretendēt uz šo atlaidi. Tas ir pietiekams pamats secinājumam, ka konkrētais pasākums uzskatāms par valsts iejaukšanos. Solidaritātes iemaksas atlaides piemērošanas faktiskās sekas ir konkrēts valsts budžeta ieņēmumu samazinājums Solidaritātes iemaksas likuma 6. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā aprēķinātās atlaides apmērā. Arī atbrīvojumi no nodokļu vai tiem pielīdzināmiem maksājumiem vai to samazinājumi, kurus piešķīrusi dalībvalsts, atbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā izvirzītajam kritērijam par valsts līdzekļu izmantošanu, jo valsts ir atteikusies no maksājumu daļas, ko tā citādi būtu guvusi. Proti, pasākumi, kas atbrīvo uzņēmumu no to izdevumu segšanas, kuri tam parasti būtu jāsedz, rada priekšrocību tāpat kā aktīvi sniegts labums (subsīdija) (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 16. marta sprieduma lietā C-562/19 P "Eiropas Komisija pret Polijas Republiku" 9. un 10. punktu). 8.2. Finanšu sektorā Latvijā pastāv konkurence, jo arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu kredītiestādes saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. pantu var sniegt savus pakalpojumus. Tādējādi nerodas šaubas par to, ka konkrētais tirgus ir atvērts konkurencei, kas ietver arī pietiekami ticamu varbūtību, ka tirgū ienāks jauni dalībnieki. Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir nostiprināts šāds princips: lai valsts pasākumu varētu atzīt par valsts atbalstu, nav jākonstatē, ka atbalsts tiešām ietekmē dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību un kropļo konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt šādu tirdzniecību un traucēt konkurenci (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 8. septembra sprieduma apvienotajās lietās no C-78/08 līdz C-80/08 "Paint Graphos and Others" 78. punktu). Tātad jebkurš pasākums, kas ietekmē Latvijā darbojošos kredītiestāžu finansiālo stāvokli un konkurences pozīciju, ietekmē dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību un var ietekmēt konkurences apstākļus Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē. 8.3. Par valsts atbalstu ir uzskatāmi tikai tādi pasākumi, ar kuriem tiek selektīvi piešķirta priekšrocība konkrētiem uzņēmumiem vai uzņēmumu kategorijām, vai konkrētām tautsaimniecības nozarēm (sk. Eiropas Komisijas 2016. gada 19. jūlija paziņojuma par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (2016/C 262/01) 117. un 118. punktu). Par valsts atbalstu nav uzskatāma nodokļu priekšrocība, kas izriet no vispārēja pasākuma, kurš ir vienādi piemērojams visiem tirgus dalībniekiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 16. marta sprieduma lietā C-562/19 P "Eiropas Komisija pret Polijas Republiku" 28. un 31. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai, vērtējot selektivitātes kritēriju, ir jānoskaidro, vai solidaritātes iemaksas režīms un ar apstrīdēto normu noteiktā solidaritātes iemaksas atlaide var dot priekšrocības konkrētām kredītiestādēm salīdzinājumā ar citām tādā pašā faktiskajā un juridiskajā situācijā esošām kredītiestādēm. Ievērojot selektivitātes kritērija vērtēšanā nostiprināto triju soļu principu (sk. Eiropas Komisijas 2016. gada 19. jūlija paziņojuma par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (2016/C 262/01) 128. punktu un Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 8. septembra sprieduma apvienotajās lietās no C-78/08 līdz C-80/08 "Paint Graphos and Others" 49. punktu), vispirms tiek noteikta atsauces sistēma, kas ietver tādus elementus kā nodokļa bāze, ar nodokli apliekamie subjekti, nodokļa nomaksas pienākuma rašanās brīdis vai darījums un nodokļa likmes (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2025. gada 23. decembra sprieduma apvienotajās lietās C-451/21 P un C-454/21 P "Luksemburga pret Eiropas Komisiju" 107.-109. punktu). Nosakot atsauces sistēmu, ir jāvērtē tas, vai pasākums ir skaidri nodalāms no vispārējās nodokļu sistēmas. Turklāt nevar izslēgt to, ka vērā ņemamā atsauces sistēma ir šaurāka par vispārējo nodokļu sistēmu vai arī sakrīt ar pašu pasākumu, ja tas noteikts ar normu, kurai piemīt autonoma juridiska loģika (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2025. gada 29. aprīļa sprieduma lietā C-453/23 "Prezydent Miasta Mielca" 47. punktu). Pasākumi, ar kuriem ievieš diferenciāciju starp uzņēmumiem, kas atbilstoši attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķim ir salīdzināmā faktiskajā un juridiskajā situācijā, un kuri a priori būtu uzskatāmi par selektīviem, neietilpst valsts atbalsta jēdzienā, ja attiecīgā dalībvalsts spēj pierādīt, ka šī diferenciācija izriet no tās sistēmas rakstura vai uzbūves, kurā šie pasākumi ietilpst (sk. Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2024. gada 17. aprīļa sprieduma lietā T-112/22 "Länsförsäkringar Bank" 32. punktu). 8.4. Apstrīdētajā normā paredzētais solidaritātes iemaksas režīms ir specifisks, no vispārējā uzņēmumu ienākuma nodokļu režīma nošķirams īstermiņa instruments ar konkrēti definētu mērķi. Solidaritātes iemaksas likumā noteiktais šīs iemaksas maksātāju loks ir šaurāks nekā uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāju loks. Turklāt solidaritātes iemaksas aprēķina bāze atšķiras no uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķina bāzes un solidaritātes iemaksas likme nav tieši saistīta ar uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi. Tāpat ir jāņem vērā tas, ka solidaritātes iemaksas maksāšanas periods (2025.-2027. gads) ir terminēts un tai ir specifisks mērķis. Pēc Satversmes tiesas ieskata, solidaritātes iemaksas režīms nav uzskatāms par daļu no vispārējās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas. Katra dalībvalsts var brīvi izveidot tādu nodokļu sistēmu, kādu tā uzskata par vispiemērotāko (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 16. marta sprieduma lietā C-562/19 P "Eiropas Komisija pret Polijas Republiku" 37. punktu). Dalībvalsts rīcības brīvība nodokļu sistēmas izveidē ir jāņem vērā arī valsts atbalsta kontroles jomā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 15. septembra sprieduma lietā C-705/20 ""Fossil (Gibraltar) Ltd" pret Eiropas Komisiju" 59. punktu). Šī brīvība attiecas arī uz katram nodoklim raksturīgo iezīmju noteikšanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 8. novembra sprieduma apvienotajās lietās C-885/19 P un C-898/19 P ""Fiat Chrysler Finance Europe" pret Eiropas Komisiju" 95.-97. punktu). Dalībvalsts, īstenojot savu rīcības brīvību nodokļu jomā, nosaka raksturīgās nodokļa režīma iezīmes un definē nodokļa atsauces sistēmu, no kuras vadoties vērtējami selektivitātes nosacījumi. Tas jo īpaši attiecas uz nodokļa bāzes, tā fiskālās ietekmes un iespējamo tam piemērojamo atbrīvojumu noteikšanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 10. septembra sprieduma lietā C-465/20 P "Eiropas Komisija pret Īriju un "Apple Sales International"" 81. punktu). Satversmes tiesa sliecas uzskatīt, ka solidaritātes iemaksas režīms veido patstāvīgu atsauces sistēmu, jo tam ir īpaši mērķi, ar kuriem tas būtiski atšķiras no jebkura cita Latvijā piemērotā nodokļa jēgas un būtības. Nosakot solidaritātes iemaksas režīmu kā patstāvīgu atsauces sistēmu, tiek ņemts vērā tas, ka Latvijai ir rīcības brīvība noteikt gan solidaritātes iemaksas maksājumu bāzi, kas ietver fiskālos ieņēmumus un konkrētus ekonomikas stimulēšanas mērķus, kuru dēļ tiek veicināta kreditēšana, gan arī vispārējos sabiedrības interešu mērķus, kas saistīti ar nacionālās drošības stiprināšanu. 8.5. Otrajā selektivitātes kritērija novērtēšanas solī ir jānoskaidro, vai apstrīdētajā normā ietvertā solidaritātes iemaksas atlaide ir uzskatāma par atkāpi no atsauces sistēmas jeb solidaritātes iemaksas režīma un tādējādi rada atšķirīgu attieksmi pret kredītiestādēm, kuras, ņemot vērā solidaritātes iemaksas sistēmas mērķus, atrodas salīdzināmā faktiskajā un juridiskajā situācijā. Tā kā nodokļa raksturīgās iezīmes nosaka atsauces sistēmu, saskaņā ar kuru veicama selektivitātes kritērija pārbaude, vispārējs un abstrakts atbrīvojums, kas papildina tiešo nodokli, parasti nav atzīstams par valsts atbalstu. Proti, tiek uzskatīts, ka šāds atbrīvojums, ja tas ir raksturīgs "parastajam" nodokļu režīmam, principā nevar sniegt selektīvu priekšrocību (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2025. gada 29. aprīļa sprieduma lietā C-453/23 "Prezydent Miasta Mielca" 50. punktu). Tomēr, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai nodokļu sistēma nav veidota atbilstoši acīmredzami diskriminējošiem parametriem, un, otrkārt, jānoskaidro, vai nodokļu atbrīvojumu nevar uzskatīt par tādu, uz kuru neattiecas "parastais" nodokļu režīms, ja attiecīgajā tiesiskajā regulējumā paredzētie šā atbrīvojuma saņemšanas nosacījumi juridiski vai faktiski attiecas uz vienu vai vairākām raksturīgajām iezīmēm, kas piemīt to uzņēmumu kategorijai, kuri var šo atbrīvojumu saņemt (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2025. gada 29. aprīļa sprieduma lietā C-453/23 "Prezydent Miasta Mielca" 53. un 54. punktu). Pat ja sistēma ir formulēta vispārīgi un nesatur skaidrus "izņēmumus", tā ir selektīva, ja tās nosacījumi izpaužas diskriminējošā veidā un ir apzināti izstrādāti tā, lai no nodokļa atbrīvotu noteiktu tiesību subjektu grupu (sk. Eiropas Komisijas 2016. gada 19. jūlija paziņojuma par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (2016/C 262/01) 121.-122. punktu). Dalībvalsts rīcības brīvības robežas atsauces sistēmas noteikšanā tiek pārsniegtas tad, ja tā savus nodokļu tiesību aktus izmanto ļaunprātīgi, lai, pārkāpjot valsts atbalstu regulējošus tiesību aktus, piešķirtu priekšrocības atsevišķiem uzņēmumiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 15. novembra sprieduma "Eiropas Komisija un Spānija pret Gibraltāra valdību un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti" apvienotajās lietās C-106/09 P un C-107/09 P 101.-104. punktu). Pēc Satversmes tiesas ieskata, Solidaritātes iemaksas likuma regulējums neparedz noteikumus, kas acīmredzami neobjektīvā veidā piešķir priekšroku konkrētiem solidaritātes iemaksas maksātājiem. Apstrīdētajā normā noteiktā solidaritātes iemaksas atlaide iekļaujas solidaritātes iemaksas sistēmas loģikā. Ne katra diferenciācija valsts noteikta obligātā maksājuma tiesiskajā regulējumā ir uzskatāma par potenciālu valsts atbalstu. Attiecībā uz apstrīdētajā normā noteikto solidaritātes iemaksas atlaidi, kas uzskatāma par solidaritātes iemaksas režīma un attiecīgi atsauces sistēmas daļu, acīmredzami diskriminējoši nosacījumi nav konstatējami. Pārbaudot, vai ar solidaritātes iemaksas atlaidi kādai no kredītiestādēm ir piešķirta selektīva priekšrocība, noteicoša nozīme ir tam, vai likumdevējs apstrīdētajā normā ir ietvēris acīmredzami diskriminējošus kritērijus nolūkā izvairīties no Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanas. Apstrīdētajā normā ietvertie solidaritātes iemaksas atlaides saņemšanas nosacījumi, raugoties no konkurences viedokļa, pēc būtības ir neitrāli. Proti, visiem apstrīdētās normas adresātiem tie ir vienādi - tiek ņemts vērā procentuāls Latvijas rezidentu kreditēšanas portfeļa pieaugums pret iepriekšējo gadu. Turklāt apstrīdētajā normā paredzētie solidaritātes iemaksas atlaides piemērošanas kritēriji ir objektīvi un atkarīgi no kredītiestādes saimnieciskās darbības rezultātiem. Ja kredītiestāde maksāšanas periodā vai kalendāra gada ceturksnī, par kuru veicams solidaritātes iemaksas maksājums, sasniedz noteiktu kreditēšanas pieauguma rādītāju, tad tai ir tiesības uz solidaritātes iemaksas atlaidi 25 līdz 100 procentu apmērā. Solidaritātes iemaksas mērķis ir aizsargāt sabiedrības drošību paaugstinātu nacionālās drošības risku apstākļos, rodot papildu finanšu līdzekļus valsts nacionālās drošības fiskālo vajadzību nodrošināšanai. Šā mērķa sasniegšanai solidaritātes iemaksas maksātājs var veikt ieguldījumu valsts tautsaimniecībā ar divu atšķirīgu instrumentu palīdzību pēc savas izvēles: 1) vai nu tiešā veidā, terminētā periodā veicot solidaritātes iemaksu valsts budžetā; 2) vai netiešā veidā, nemaksājot solidaritātes iemaksu, bet būtiski palielinot Latvijas nefinanšu sabiedrību, mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju kreditēšanas apmērus. Pēc Satversmes tiesas ieskata, nav nozīmes tam, ka viens no Solidaritātes iemaksas likuma mērķiem, proti, mērķis veicināt Latvijas rezidentu kreditēšanu, tiek īstenots līdztekus solidaritātes iemaksas mērķim papildināt valsts budžetu nacionālās drošības vajadzībām, jo nodokļu vai tiem pielīdzināmu maksājumu likumi var kalpot vairākiem mērķiem. Likumdevējs, piemērojot mērķtiecīgus atvieglojumus, var mudināt solidaritātes iemaksas maksātājus rīkoties noteiktā veidā. Satversmes tiesa sliecas uzskatīt, ka Solidaritātes iemaksas likumā noteiktā solidaritātes iemaksas atlaide ir daļa no atsauces sistēmas un tādēļ nebūtu uzskatāma par selektīvu priekšrocību.