12. Article

Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 109. pants personai garantē tiesības uz stabilu, prognozējamu, efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu, kas nodrošina samērīgu sociālo nodrošinājumu. Valstij no šīs normas izriet pienākums izveidot un nodrošināt tādas sistēmas efektīvu darbību, kura sniedz atbilstošu aizsardzību sociālā riska - vecuma - iestāšanās gadījumā (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu un 2021. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2020-35-01 8. punktu). Vecuma pensija ir viens no tiesību uz sociālo nodrošinājumu elementiem. Lai garantētu personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecumdienās, Latvijā ir ieviesta triju līmeņu pensiju sistēma, kas ietilpst kopējā sociālās aizsardzības sistēmā. Pensiju otrais līmenis ir daļa no pensiju sistēmas, kas dod personai iespēju uzkrāt papildu pensijas kapitālu, daļu no sociālās apdrošināšanas iemaksām ieguldot finanšu instrumentos un citos aktīvos. Apstrīdētā norma uz četriem gadiem maina sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu starp pirmo un otro pensiju līmeni. Proti, iemaksu likme pensiju otrajā līmenī tiek noteikta piecu procentu apmērā no attiecīgā iemaksu objekta. Iemaksu likme ir samazināta par vienu procentpunktu, attiecīgi samazinot fondētās pensijas kapitālā ieguldāmo līdzekļu apmēru, bet par vienu procentpunktu palielinot iemaksu likmi valsts vecuma pensijas kapitālā. Likumdevēja noteiktā iemaksu likme pensiju otrajā līmenī veido daļu no personas vecuma pensijas, ko tā saņems, sasniedzot likumā noteikto vecumu. Īstenojot sociālās tiesības, likumdevējam ir plaša rīcības brīvība gan metožu, gan mehānismu izvēlē, ciktāl tā saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko situāciju. Likumdevējs, veidojot pensiju sistēmu, nosaka šīs sistēmas darbības vispārējos principus, līdzekļu iemaksāšanas, administrēšanas, pārvaldīšanas un izmaksāšanas noteikumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 15. punktu). Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota - tai ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu un 2021. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2020-35-01 8. punktu). Lai pārbaudītu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir izpildījusi minētajās normās ietverto pienākumu nodrošināt efektīvu sociālās aizsardzības sistēmu sociālā riska - vecuma - iestāšanās gadījumā. Tādējādi Satversmes tiesai jāvērtē, vai: 1) ir veikti pasākumi, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot savas sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2020-35-01 8. punktu). Vienlaikus Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma nav pieņemta pienācīgā kārtībā, jo esot pārkāpts labas likumdošanas princips. Ņemot vērā to, ka ikvienas tiesību normas spēkā esības priekšnoteikums ir tās pieņemšanas kārtības ievērošana, Satversmes tiesai pirms tam, kad tā vērtēs, vai likumdevējs ir izpildījis pienākumus, kas tam izriet no sociālajām tiesībām, jāpārbauda, vai apstrīdētā norma ir pieņemta atbilstoši labas likumdošanas principam.