15. Article

Secinot, ka likumdevējs ir veicis nepieciešamos pasākumus, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai tas ir nodrošinājis personām iespēju īstenot Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecumdienās vismaz minimālā apmērā. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs nav pienācīgi veicis tam no Satversmes 109. panta izrietošo pienākumu uzturēt tādu pensiju sistēmu, kas nodrošina personām adekvātu un veiktajām iemaksām atbilstošu pensiju. Tādēļ personām nav nodrošināta iespēja īstenot sociālās tiesības minimālā apmērā. Savukārt Saeima uzskata, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā nav skartas. Kā jau tas secināts iepriekš, no Satversmes 109. panta izriet valsts pienākums izveidot un uzturēt sociālās aizsardzības sistēmu. Tomēr Satversmes 109. pants negarantē personām tiesības uz noteikta veida pensiju, kas aprēķināta pēc konkrētiem kritērijiem vai konkrētā apmērā, kā arī uz nemainīgu pensiju piešķiršanas kārtību (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 10. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 18. punktu). Tāpat šī Satversmes norma negarantē personām tiesības uz noteiktu sociālās apdrošināšanas iemaksu likmju sadalījumu starp pensiju pirmo un otro līmeni. Vecuma pensija Latvijā tiek piešķirta personām, kas sasniegušas noteikto pensionēšanās vecumu un uzkrājušas nepieciešamo sociālās apdrošināšanas iemaksu periodu (sk. likuma "Par valsts pensijām" 11. pantu). Pensijas apmērs ir atkarīgs no personas apdrošināšanas stāža, veikto iemaksu lieluma - uzkrātā pensijas kapitāla, kas tiek aktualizēts - un laika posma, par kuru tiek plānota pensijas izmaksa (sk. likuma "Par valsts pensijām" 12. pantu). Personām, kurām ir vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais apdrošināšanas stāžs, vecuma pensija nedrīkst būt mazāka par minimālo vecuma pensiju. Ja personai aprēķinātā vecuma pensija ir mazāka par minimālo vecuma pensiju, tad no valsts pamatbudžeta līdzekļiem izmaksā pensijas daļu līdz noteiktajam minimālajam apmēram. Līdzīgi starpību izmaksā arī tad, ja persona ir iegādājusies dzīvības apdrošināšanas - mūža pensijas - polisi par uzkrāto fondētās pensijas kapitālu un tā kopā ar vecuma pensiju ir mazāka par minimālo vecuma pensiju (sk. likuma "Par valsts pensijām" 12. panta otro daļu). Tādējādi personai, kura noteiktu laika periodu ir līdzdarbojusies pensiju sistēmā un veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas, sasniedzot vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, tiek garantētas tiesības uz vecuma pensiju vismaz minimālā apmērā. Turklāt šīs tiesības personai ir neatkarīgi no likmju sadalījuma starp pensiju pirmo un otro līmeni. Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir mainījis sociālās apdrošināšanas iemaksu sadalījumu starp pensiju pirmo un otro līmeni, taču nav mainījis nedz kārtību, kādā vecuma pensija tiek aprēķināta, nedz arī vecuma pensijas saņemšanas kritērijus. Personai joprojām ir tiesības gan uz vecuma pensiju, gan uz to, ka pensija nevar būt mazāka par minimālo vecuma pensiju. Līdz ar to likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā vismaz minimālā apmērā.