16. Article

Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs ir rīkojies, ievērojot vispārējos tiesību principus. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj sociāli atbildīgas valsts principu. Turpretī Saeima šādam uzskatam nepiekrīt. Latvija ir sociāli atbildīga valsts, kuras mērķis ir, cik vien tas iespējams, novērst sociālo nevienlīdzību un nodrošināt sociālo taisnīgumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 18. punktu un 2020. gada 10. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 15.2.1. punktu). No sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums izveidot ilgtspējīgu un sabalansētu politiku sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Valstij ir jāsamēro ar savām ekonomiskajām iespējām ne tikai personas tiesības sociālajā jomā, bet arī nepieciešamība nodrošināt visas sabiedrības labklājību un jārada tāds tiesiskais regulējums, kas būtu vērsts uz valsts ilgtspējīgu attīstību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 22. punktu). Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka valstij jānodrošina pensiju sistēmas ilgtspēja, garantējot to, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu būs īstenojamas arī nākamajās paaudzēs (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 22.3. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa pārbaudīs, vai apstrīdētā norma ir vērsta uz pensiju sistēmas ilgtspēju un atbilst sociāli atbildīgas valsts principam. 16.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētā norma ir pieņemta tikai īstermiņa problēmu risināšanai. Savukārt Saeima norāda, ka tā ir pieņemta, lai līdzsvarotu speciālā budžeta ieņēmumus ar izdevumiem un īstenotu citu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, garantējot to, ka šīs tiesības būs īstenojamas arī nākotnē. Lai apstrīdētā norma atbilstu sociāli atbildīgas valsts principam, nozīme ir tam, vai likumdevēja izraudzītā risinājuma mērķis ir tāds, kas šim principam atbilst. Proti, tāds mērķis kā atsevišķu personu tiesisko interešu saskaņošana ar visas sabiedrības interesēm. Turklāt izraudzītais risinājums, kas ievieš izmaiņas normatīvajos aktos, saglabā personai iespēju izmantot tiesības, ko valsts tai reiz piešķīrusi, atbilstoši valsts finansiālajām iespējām (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 22. punktu). Apstrīdētās normas pieņemšanas mērķis bija nodrošināt iespēju izdarīt izmaiņas darbaspēka nodokļu politikā un potenciāli palielināt vecuma pensiju apmēru kopumā (sk. likumprojekta Nr. 747/Lp14 "Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācija) 2. lpp. Pieejams: titania.saeima.lv). Satversmes tiesa iepriekš atzinusi, ka speciālā budžeta līdzsvarošana uzskatāma par pamatu tā ilgtspējas garantēšanai un attiecīgi paļāvībai uz to, ka arī nākamo paaudžu tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiks īstenotas (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 21.2. punktu). Šajā spriedumā jau tika secināts, ka apstrīdētā norma pieņemta, lai sabalansētu speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus un veiktu tādas izmaiņas, kas vērstas uz citu personu sociālo tiesību nodrošināšanu (sk. šā sprieduma 13.1. punktu). Nolūkā uzlabot darbaspēka konkurētspēju Baltijas reģionā, bija nepieciešams mazināt darbaspēka nodokļu slogu. Šā iemesla dēļ tika ieviestas divas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes triju likmju vietā, ieviests fiksētais neapliekamais minimums, kas tiek piemērots visiem neatkarīgi no ienākumu līmeņa, kā arī personām, kurām piešķirta pensija, paaugstināts neapliekamais minimums no 500 uz 1000 euro mēnesī (sk. likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 12. panta pirmo un piekto daļu un 15. panta otro daļu). Kopumā darbaspēka nodokļu izmaiņas palielina ienākumus aptuveni 95 procentiem strādājošo. Savukārt 46,2 procentus no visu veidu pensiju saņēmējiem ietekmēja neapliekamā minimuma celšana (sk. lietas 2. sēj. 36.-38. lp.). No minētā izriet, ka darbaspēka nodokļu slogs tika samazināts tieši zemu un vidēju ienākumu saņēmējiem, tādā veidā ir mazināta arī ienākumu nevienlīdzība un veicināta valsts attīstība un ekonomiskā izaugsme. Turklāt likumdevējs ņēmis vērā gan personu pašreizējās vajadzības, gan arī nākamo paaudžu tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tādējādi apstrīdētā norma ir pieņemta sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzībai. 16.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā personām netiks nodrošināta adekvāta un veiktajām iemaksām atbilstoša pensija un tādējādi tiek grauta pensiju sistēmas ilgtspēja. Savukārt, pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma neatstās būtisku ietekmi uz personas pensiju un neskar pensiju sistēmas ilgtspēju. Ilgtspējīga pensiju sistēma ir tāda sistēma, kas saglabā stabilitāti neatkarīgi no ekonomiskajām un demogrāfiskajām izmaiņām, vienlaikus ievērojot paaudžu solidaritāti un nodrošinot adekvātu valsts pensiju izmaksu arī nākotnē (sk.: Vai valsts politika pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanai ir efektīva? Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Rīga: Valsts kontrole, 2017, 25. lpp. Pieejams: lrvk.gov.lv). Pensiju sistēmas ilgtspēja ir cieši saistīta ar kopējo valsts ekonomisko situāciju, un to raksturo trīs elementi: spēja pielāgoties pārmaiņām, finansiālā ilgtspēja un adekvātums. Lai pensiju sistēma būtu ilgtspējīga, tai jāreaģē uz pārmaiņām ekonomikā un jāpielāgojas personas un sabiedrības mainīgajām vajadzībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.2. un 31. punktu). Pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja ir tās spēja ilgtermiņā saglabāt stabilu pensiju finansējumu, nodrošinot pietiekamus resursus izdevumu segšanai nākotnē, neapdraudot ekonomisko stabilitāti un neradot pārmērīgu slogu valsts budžetam vai strādājošajiem (sk.: Objectives and Working Methods in the Area of Pensions: Applying the Open Method of Coordination. Joint Report of the Social Protection Committee and the Economic Policy Committee, 2001. Pieejams: ec.europa.eu). Valsts fondēto pensiju shēmas veidošanas koncepcijā (turpmāk - fondēto pensiju shēmas koncepcija) uzsvērts, ka, novirzot daļu naudas līdzekļu pensiju otrajam līmenim, pensiju pirmā līmeņa naudas līdzekļiem jābūt pietiekamiem, lai spētu izmaksāt pensijas esošajiem pensiju saņēmējiem (sk. lietas 1. sēj. 44. lp.). Pensiju sistēma finansiāli stabila ir tad, ja ieņēmumi valsts pensiju speciālajā budžetā veido uzkrāto pārpalikumu valsts uzņemto saistību segšanai gan īstermiņā, gan ilgtermiņā (sk. lietas 1. sēj. 152. lp. un 2. sēj. 4., 73.-75. lp.). Proti, valsts pensiju speciālajā budžetā katru gadu veidojas pārpalikums un vairāku gadu garumā šis pārpalikums uzkrājas, līdz ar to nodrošinot minētā budžeta ilgtspēju. Tātad, lai pārliecinātos, vai apstrīdētā norma ir vērsta uz finansiālās ilgtspējas nodrošināšanu, Satversmes tiesai jānoskaidro, kā tā ietekmē valsts pensiju speciālo budžetu. Ar apstrīdēto normu iemaksu likme tiek pārdalīta par labu pensiju pirmajam līmenim viena procentpunkta apmērā. Tādējādi palielinās ne vien valsts uzņemtās papildu saistības pret nākotnes vecuma pensijas saņēmējiem, bet arī valsts pensiju speciālajā budžetā iemaksātie līdzekļi. Labklājības ministrija norāda, ka laika periodā no 2025. gada līdz 2029. gadam ir plānots valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumu pārsvars pār izdevumiem, veidojot uzkrāto pārpalikumu (sk. lietas 2. sēj. 4. lp.). Savukārt, kā skaidro pieaicinātā persona Dr. oec. Edgars Voļskis, apstrīdētā norma neietekmē pensiju sistēmas finansiālo stabilitāti un ilgtspēju, jo valsts pensiju speciālajā budžetā uzkrātais pārpalikums tiks saglabāts vismaz līdz 2050. gadam (sk. lietas 2. sēj. 74. lp.). Tādējādi, uz četriem gadiem pārdalot vienu procentpunktu no pensiju otrā līmeņa uz pirmo līmeni, palielinās valsts pensiju speciālajā budžetā uzkrātais pārpalikums, kuram vajadzētu nodrošināt to, ka valsts varēs segt savas saistības pret nākotnes vecuma pensijas saņēmējiem. Apstrīdētā norma neietekmē pensiju sistēmas finansiālo ilgtspēju. Adekvātums kā viens no nepieciešamajiem pensiju sistēmas elementiem nozīmē to, ka pensiju sistēmas ietvaros vecumdienās tiek garantēti pietiekami un droši finansēti ienākumi, kas nodrošina taisnīgumu un solidaritāti, vienlaikus neapdraudot valsts finanšu stabilitāti un nākamo paaudžu labklājību (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31. punktu). Proti, pensiju sistēmas adekvātums ir tās spēja nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni vecumdienās. Tā ir spēja novērst un mazināt nabadzības risku vecumdienās, spēja atvietot ienākumus, kas gūti pirms pensionēšanās, un spēja nodrošināt to, ka pensija tiks saņemta pietiekami ilgi (sk.: The 2024 Pension Adequacy Report: Current and Future Income Adequacy in Old Age in the EU. Volume I. Luxembourg: Social Protection Committee, European Commission, 2024, pp. 16-17). To, kā pensiju sistēma spēj atvietot ienākumus, kas gūti pirms pensionēšanās, raksturo tāds rādītājs kā pensijas atvietojuma līmenis (sk.: Dundure E. Impact of Factors on Financial Planning for Retirement in Latvia. Doctoral Thesis. Riga: University of Latvia, 2023, p. 46). Šis līmenis rāda, cik lielā mērā pensiju sistēma ļauj personai pēc pensionēšanās saglabāt savu iepriekšējo dzīves līmeni (sal. sk.: Pensions at a Glance 2021: OECD and G20 Indicators. Paris: OECD, 2021, p. 138). Mērot atvietojuma līmeni, tiek izmantoti empīriskie dati, savukārt nākotnes attīstības tendences tiek analizētas ar standartizētu prognožu palīdzību, ņemot vērā makroekonomiskās prognozes un paredzētās tiesiskā regulējuma reformas (sk.: The 2024 Pension Adequacy Report: Current and Future Income Adequacy in Old Age in the EU. Volume I. Luxembourg: Social Protection Committee, European Commission, 2024, pp. 16-17). Tātad, lai pārliecinātos, vai apstrīdētā norma ir vērsta uz adekvātuma nodrošināšanu, Satversmes tiesai jānoskaidro, kā tā ietekmē pensijas atvietojuma līmeni. No Saeimas atbildes raksta izriet, ka viena procentpunkta pārdale no viena pensiju līmeņa uz otru četru gadu laikā neatstāj būtisku ietekmi uz pensijas atvietojuma līmeni. Prognozes liecina, ka daļai personu šis līmenis samazināsies par 0,01-0,03 procentiem, savukārt otrai daļai palielināsies par 0,01 procentu. Pieaicinātā persona Dr. oec. Edgars Voļskis norāda, ka vidēji atvietojuma līmenis varētu samazināties par 0,13 procentiem. Savukārt pieaicinātā persona Latvijas Banka norāda, ka pārdales ietekme uz atvietojuma līmeni ilgtermiņā ir nebūtiska, ja tā ir īslaicīga un attiecas uz ierobežotu laika periodu (sk. lietas 1. sēj. 152.-153. lp. un 2. sēj. 74. un 77. lp.). Arī Fiskālās disciplīnas padome norādījusi, ka apstrīdētajai normai nav ievērojamas ietekmes uz pensijas atvietojuma līmeni (sk.: Uzraudzības ziņojums par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2025.-2027. gadam un 2025. gada budžetu un Fiskāli strukturālo plānu 2025.-2028. gadam. Rīga: Fiskālās disciplīnas padome, 2024, 6. un 39. lpp. Pieejams: fdp.gov.lv). Tādējādi viena procentpunkta pārdale no otrā pensiju līmeņa uz pirmo līmeni uz četriem gadiem pensijas atvietojuma līmeni ietekmē nebūtiski un arī apstrīdētās normas ietekme uz pensiju sistēmas adekvātumu ir neliela. Ņemot vērā minēto, apstrīdētā norma ir pieņemta sociāli attaisnojamu iemeslu dēļ, lai ilgtermiņā veicinātu darbaspēka konkurētspēju un valsts attīstību. Apstrīdētā norma neietekmē pensiju sistēmas spēju pielāgoties pārmaiņām un finansiālo ilgtspēju, savukārt spēju nodrošināt adekvātumu ietekmē nebūtiski. Līdz ar to apstrīdētā norma joprojām ir vērsta uz pensiju sistēmas ilgtspējīgu attīstību un atbilst sociāli atbildīgas valsts principam.