17. Article

Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ir ievērots tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jo personām ir radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka iemaksas fondēto pensiju shēmā tiks veiktas Fondēto pensiju likuma 4. panta otrajā daļā noteiktajā sešu procentu apmērā no iemaksu objekta. Turklāt, samazinot iemaksu likmi, neesot nedz noteikts saprātīgs pārejas periods, nedz arī personām piešķirta kāda kompensācija. Savukārt Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma neskar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jo neparedz vispārēju valsts politikas maiņu attiecībā uz fondēto pensiju shēmas darbību. Tāpat, pieņemot apstrīdēto nomu, likumdevējam nebija jānosaka pārejas periods, jo apstrīdētā norma personai nerada jaunus pienākums. 17.1. Lai konstatētu, vai apstrīdētā norma skar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jāpārbauda, vai personām bija radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Personām tiesiskā paļāvība ir radusies, ja to paļaušanās uz tiesību normām bija likumīga, pamatota un saprātīga un tiesiskais regulējums pēc savas būtības bija pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 19. un 20. punktu). Kopš 2009. gada 1. maija Fondēto pensiju likuma 4. panta otrā daļa noteic, ka iemaksu likme fondēto pensiju shēmā ir seši procenti no konkrētā iemaksu objekta. Šīs likmes spēkā stāšanās vairākkārt tika atlikta, kā arī dažādos laika periodos tika noteiktas atšķirīga apmēra likmes līdz 2016. gada 1. janvārim, kad noteiktā likme stājās spēkā. No šā brīža līdz 2024. gada 31. decembrim likme fondēto pensiju shēmā bija nemainīga - seši procenti no iemaksu objekta. Savukārt apstrīdētā norma samazina noteikto iemaksu likmi par vienu procentu. Šā iemesla dēļ personām samazinās fondētās pensijas kapitāls, jo par vienu procentpunktu samazinās tajā veiktās iemaksas. Tādējādi apstrīdētā norma skar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un personām varēja rasties tiesiskā paļāvība uz to, ka tās varēs arī turpmāk uzkrāt fondēto pensiju kapitālu sešu procentu apmērā. 17.2. Satversmes tiesa atzinusi, ka likumdevējs ir tiesīgs grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu sociālo tiesību jomā, ievērojot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 13.4. punktu). Vienlaikus minētais princips ietver arī to, ka personas reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas tiesiskā veidā. Proti, tas nerada pamatu uzskatīt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies, bet gan pieļauj un noteiktos apstākļos pat prasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2024. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023-09-0106 22.2.2. punktu). Likumdevējs ne vien izstrādā pensiju otrā līmeņa tiesisko regulējumu, bet arī lemj par apstākļiem, kādos būtu izdarāmas izmaiņas pensiju sistēmā. Pensiju otrā līmeņa raksturs un principi norāda uz iespēju iemaksas šajā līmenī grozīt, bet tikai saglabājot tā izveidošanas mērķi - veidot pensijas kapitāla uzkrājumu. Iemaksu likmi pensiju otrajā līmenī likumdevējs ir tiesīgs grozīt, ja tam ir objektīvi iemesli, proti, tie ir sociāli attaisnojami, un ja tam ir pienācīgs pamatojums (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 20.2. un 20.3. punktu). Pensiju otrā līmeņa darbības pamatā ir ilgtermiņa demogrāfisko un ekonomisko rādītāju prognozes. Jau izstrādājot fondēto pensiju shēmas koncepciju, tika pieļauts, ka tās darbības laikā nāksies koriģēt sākotnējās ekonomiskās un demogrāfiskās prognozes, vienlaikus mainot arī shēmas darbības nosacījumus, piemēram, iemaksu likmes (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 20.2. punktu). Ar apstrīdēto normu personām uz četriem gadiem tiek samazināts veikto iemaksu apjoms fondētās pensijas kapitālā. Attiecīgi sarūk arī finanšu līdzekļu apjoms, kas tiek ieguldīts finanšu instrumentos un citos aktīvos. Tas, kā apstrīdētā norma ilgtermiņā ietekmēs personas fondētās pensijas kapitālu kopumā, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp no personas izraudzītā ieguldījumu plāna un fondētās pensijas kapitāla līdzekļu pārvaldītāja, kā arī no tā, cik ilgi persona būs fondēto pensiju shēmas dalībnieks un cik liels ir tās valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekts, no kura tiek veiktas iemaksas pensiju otrajā līmenī. Tāpat pensiju otrā līmeņa ienesīgums ir tieši atkarīgs no izmaiņām ieguldījumu fondu tirgos. Gan Latvijas, gan arī pasaules fondu tirgus svārstības tiešā veidā ietekmē nākotnē sagaidāmās pensijas apmēru (sk.: Voļskis E. Pensiju sistēmas pilnveidošanas problēmas Latvijā. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2008, 44. lpp.). Izmaiņas ieguldījumu fondu tirgos var būt gan pozitīvas, gan arī negatīvas. Tirgus svārstību risku personas var mazināt individuāli, vienu reizi gadā izvēloties fondētās pensijas kapitāla līdzekļu pārvaldītāju un divas reizes gadā izvēloties ieguldījumu plānu (sk. Valsts fondēto pensiju likuma 11. panta sesto daļu). Vienlaikus ar apstrīdēto normu personām uz četriem gadiem par vienu procentpunktu tiek palielināta iemaksu likme pensiju pirmajā līmenī un attiecīgi arī iemaksas personas valsts vecuma pensijas kapitālā, kas tiek aktualizēts, piemērojot apdrošināšanas iemaksu algas indeksu. Minētais indekss atspoguļo kopējā sociālās apdrošināšanas iemaksu algu fonda izmaiņas tautsaimniecībā. To ietekmē strādājošo skaits un atalgojuma lielums (sk. lietas 1. sēj. 153. lp.). Tādējādi likumdevēja izraudzītā iemaksu likme pensiju otrajā līmenī nodrošina to, ka persona spēj uzkrāt kapitālu savai vecuma pensijai - gan valsts pensijas kapitālu, gan arī fondētās pensijas kapitālu. Savukārt tas, kā apstrīdētā norma ilgtermiņā ietekmēs nākotnes pensijas apmēru, ir atkarīgs no tā, vai līdz pensionēšanās brīdim pensiju otrā līmeņa ienesīgums būs lielāks vai mazāks par apdrošināšanas iemaksu algas indeksu. Satversmes ievadā noteikts, ka ikvienam ir jārūpējas ne tikai par sevi un saviem tuviniekiem, bet arī par sabiedrības kopējo labumu. Tas nozīmē, ka starp indivīdu un sabiedrību pastāv savstarpēja solidaritāte (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 26. punktu). Viens no pensiju sistēmas, it sevišķi pensiju pirmā līmeņa, pamatprincipiem ir solidaritāte. Solidaritātes princips nozīmē to, ka pensijas tiek finansētas no pašreizējo sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 16.1. punktu). Pārdalot vienu procentpunktu no pensiju otrā līmeņa uz pensiju pirmo līmeni, palielinās ieņēmumi valsts pensiju speciālajā budžetā, no kura tiek finansētas pašreizējo vecuma pensijas saņēmēju pensijas. Tādējādi ar apstrīdēto normu tiek nodrošināta pensijas saņēmēju sociālā aizsardzība. Tāpat apstrīdētā norma ir vērsta arī uz pensiju sistēmas ilgtspējīgu attīstību, jo veicina ne vien pašreizējo pensiju saņēmēju, bet arī nākamo paaudžu labklājību (sk. šā sprieduma 16.2. punktu). Pieaicinātā persona Dr. oec. Edgars Voļskis skaidro, ka, saglabājoties pašreizējiem demogrāfiskajiem un sociālekonomiskajiem riskiem, pieļaujamā iemaksu likme pensiju otrajā līmenī būtu četri līdz seši procenti. Ar sešu procentu iemaksu likmi pensiju otrajā līmenī valsts pensiju speciālajā budžetā uzkrātais pārpalikums var saglabāties vismaz līdz 2049. gadam, bet ar četru procentu likmi - līdz 2070. gadam. Savukārt, ja iemaksu likme pensiju otrajā līmenī ir lielāka par sešiem procentiem, tad pensiju pirmajā līmenī jau pēc pieciem gadiem var trūkt līdzekļu pensiju izmaksai esošajiem pensiju saņēmējiem. Ja iemaksu likme pensiju otrajā līmenī ir mazāka par četriem procentiem, tad valsts būs uzņēmusies pārāk lielas izmaksu saistības pret nākotnes vecuma pensijas saņēmējiem un var nebūt spējīga uzkrāt valsts pensiju speciālajā budžetā pārpalikumu no 2049. gada līdz 2070. gadam (sk. lietas 2. sēj. 80. lp.). Saglabājoties minētajam iemaksu likmju sadalījumam starp pensiju pirmo un otro līmeni, pensiju sistēma ilgtermiņā būs stabila, saglabās abu šo līmeņu līdzsvaru un nodrošinās gan pašreizējo, gan nākotnes pensiju saņēmēju finansiālo drošību. Tādējādi apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu arī nākotnes pensiju saņēmēju sociālo aizsardzību. Satversmes tiesa šā sprieduma 16.1. punktā jau secināja, ka apstrīdētā norma tika pieņemta, jo pastāvēja sociāli attaisnojami iemesli, kas saistīti ar sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzību. Proti, darbaspēka nodokļu sloga mazināšana zemu un vidēju ienākumu saņēmējiem nolūkā veicināt konkurētspēju. Ieguvēji no darbaspēka nodokļu izmaiņām ir liela daļa Latvijas iedzīvotāju - gan strādājošie, gan pensiju saņēmēji, kuru ikmēneša ienākumi palielinājās. Tāpat papildu ieguvumi rodas arī juridiskajām personām, jo darbaspēka izmaksu samazinājums var palielināt to konkurētspēju un radīt labvēlīgākus investīciju priekšnosacījumus. Samērojot personu un sabiedrības interešu nozīmīgumu, atzīstams, ka apstrīdētā norma ir vērsta gan uz personas tiesību aizsardzību, gan visas sabiedrības labklājības nodrošināšanu - tā mazina ienākumu nevienlīdzību un ilgtermiņā vērsta uz valsts attīstību. Tādējādi apstrīdētā norma atbilst arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. Līdz ar to tā atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Valsts fondēto pensiju likuma pārejas noteikumu 40. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Kucina