4. Article

Katra šīs Konvencijas dalībvalsts atzīst, ka pienākums nodrošināt kultūras un dabas mantojuma, kas minēts 1. un 2. pantā un, kas atrodas tās teritorijā, identifikācija, aizsardzība, konservācija, popularizācija un nodošana nākošajām paaudzēm vispirmām kārtām gulstas uz šo valsti. Tādēļ tā darīs visu, kas ir tās spēkos, gan maksimāli izmantojot esošos resursus, gan arī nepieciešamības gadījumā izmantojot starptautisko, tajā skaitā jebkuru tai pieejamo finansiālo, māksliniecisko, zinātnisko un tehnisko palīdzību un sadarbību.