19. Article — ).

Darba ņēmēji, kurus nodarbina darba devējs - iekšzemes nodokļu maksātājs (turpmāk - darba ņēmēji), ir vienīgās valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā iesaistītās personas, kuras savu pienākumu pret šo sistēmu - savu daļu no obligātās iemaksu likmes ieskaitīt speciālajā budžetā - nav tiesīgas izpildīt tieši, bet tikai ar darba devēja starpniecību. Tādēļ Satversmes tiesa uzskata, ka, izvērtējot apstrīdēto tiesību normu, tās spēkā esamība ir saistāma tieši ar šo personu grupu, t.i., darba ņēmējiem. Atbilstoši Sociālās apdrošināšanas likuma 5.panta pirmajai daļai obligātajai sociālajai apdrošināšanai ir pakļauti visi darba ņēmēji. Šā likuma 1.panta pirmās daļas 2.punktā noteikts, kuras nodarbinātās personas ir darba ņēmēji sociālās apdrošināšanas izpratnē. Tādējādi sociālās apdrošināšanas attiecības rodas uz likuma pamata vienlaikus ar minēto nodarbinātības attiecību izveidošanos. Iegūstot darba ņēmēja statusu un uzsākot savu darba pienākumu pildīšanu, darba ņēmējs jau reāli tiek iesaistīts sociālās apdrošināšanas sistēmā. Ar savu darbu šīs personas rada materiālos priekšnoteikumus sociālajai apdrošināšanai - darba devējam ir pienākums aprēķināt darba ņēmēja atalgojumu un nodrošināt darba ņēmēju ar šo atalgojumu, paredzot tajā arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas likmi. Bez tam iemaksas, kas jāveic darba ņēmējam, darba devējs ietur un likumā noteiktā termiņā ieskaita speciālajā budžetā. Darba ņēmējs šo kārtību nevar ietekmēt, viņš nevar atteikties no šādu ieturējumu izdarīšanas, nedz arī veikt šīs iemaksas pats. Likums neparedz arī apdrošināmajām personām pienākumu vai iespējas realizēt kontroli pār darba devēju - apdrošināšanas iemaksu veicēju. Valsts sociālā apdrošināšana ir publisko tiesību joma, un tiesiskās attiecības starp apdrošinātāju un apdrošināmo personu, kā arī viņa darba devēju ir publisko tiesību attiecības. Darba devējam ar likumu ir uzlikts pienākums segt savu obligātās iemaksas daļu par katru savu darba ņēmēju. Ja darba devējs nepilda šo pienākumu, tad tā izpilde ir jānodrošina apdrošināšanas organizētājam - valstij - ar piespiedu mehānisma palīdzību. Tāpēc, veidojot valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu, lai īstenotu Satversmē garantētās personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valstij ir pienākums izveidot efektīvu šo tiesību normu īstenošanas mehānismu. Tiesību normu realizācija tiek panākta arī ar tiesiski organizētiem un normētiem īstenošanas paņēmieniem, pastāvot savstarpēji saistītu un abpusēji nodrošinošu normu un to īstenošanas līdzekļu struktūrai, kas ietver arī kontroles sistēmu un tiesiski regulētu sankciju piemērošanu. Jo, lai tiesību normas kļūtu par "garantētām tiesībām", to izpildei ir jābūt droši garantētai normētā un institucionalizētā veidā. (Sk. Cipeliuss R. Vispārējā mācība par valsti. Rīga, Izdevniecība AGB, 1998, 36. - 37.lpp. un Cipeliuss R. Tiesību būtība. Rīga, Latvijas Universitāte, 2001, 11. - 17.lpp.) . Šāds mehānisms nepieciešams arī tādēļ, lai faktiski aizsargātu darba ņēmējus, kas sociālajās tiesībās tiek uzskatīti par sociāli vājākajām personām un tādām personām, kam nepieciešama īpaša sociāla aizsardzība. Latvijas Republikā ir izveidota valsts sociālās apdrošināšanas regulēšanas un kontroles sistēma normatīvā un institucionalizētā veidā. Sociālās apdrošināšanas likums un citi likumi, piemēram, likumi "Par nodokļiem un nodevām", "Par Valsts ieņēmumu dienestu", "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju", nosaka fizisko un juridisko personu atbildību pret valsti sociālās apdrošināšanas jomā, kā arī sankcijas par likumu pārkāpšanu, likuma izpildes uzraudzībai un kontrolei pilnvarojot vairākas valsts institūcijas, kas veido īpašu sistēmu. Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ir viens no valsts nodokļu veidiem, t.i., ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts budžetā (likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. un 8.pants). Ar šā nodokļa iekasēšanu Latvijas Republikas teritorijā nodarbojas Valsts ieņēmumu dienests. Šīs institūcijas kā nodokļu administrācijas pienākumus, darbības virzienus, uzdevumus un tiesības reglamentē gan likums "Par nodokļiem un nodevām", gan likums "Par Valsts ieņēmumu dienestu". Minētie likumi paredz Valsts ieņēmumu dienestam plašas pilnvaras un pienākumus nodokļu parādu piedziņā gan bezstrīdus kārtībā, gan ceļot prasības tiesā, kā arī iesniedzot tiesā pieteikumus par parādnieka darbības izbeigšanu vai maksātnespēju. Tādējādi, ja darba devējs, pārkāpjot likumu, neveic obligātās iemaksas, noteiktām valsts institūcijām ir pilnvaras savas prasības pret šiem darba devējiem realizēt piespiedu kārtā. Apdrošināmās personas, kuras nevar ietekmēt ne darba devēja, ne tās institūcijas darbību, kas īsteno un/vai uzrauga sociālo apdrošināšanu, nedrīkst ciest tādēļ, ka citas personas nepilda vai nepienācīgi pilda savus likumā noteiktos pienākumus. Citādi mehānisms, kas radīts konstitucionālo tiesību realizācijai, neatbilstu savam mērķim. Līdzīgā situācijā ir arī Sociālās apdrošināšanas likuma 5.panta pirmajā daļā minētās personas, kuras pakļautas valsts obligātajai sociālajai apdrošināšanai, bet par kurām obligātās iemaksas izdara no valsts budžeta šā likuma 19.pantā noteiktajā kārtībā. Savukārt, ja šādi izveidotā institūciju sistēma pienācīgi nepilda savus pienākumus nodokļu iekasēšanā, tad var uzskatīt, ka valsts institūcijas neizmanto visus tām pieejamos resursus sociālo tiesību īstenošanā. Neraugoties uz pašreizējā perioda ekonomiskajām problēmām un grūtībām, arī Lietuvas Konstitucionālā tiesa jau 1997.gadā atzinusi - lai realizētu konstitūcijā paredzētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valsts institūciju un amatpersonu pienākums ir nodrošināt likumā paredzēto līdzekļu iekasēšanu (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 1997.gada 12.marta spriedumu lietā Nr. 5/96) . Sociālajā apdrošināšanā kā vienā no apdrošināšanas veidiem tiesības uz izmaksām no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem ir cieši saistītas ar pienākumu izdarīt attiecīgas iemaksas speciālajā budžetā. Šis princips ir ietverts arī Sociālās apdrošināšanas likuma 3.panta otrās daļas 2.punktā un 12.pantā. Savukārt, šā likuma 21.pantā nostiprināts princips, ka darba ņēmējs savas obligātās iemaksas veic tikai ar darba devēja starpniecību. Līdz ar to Satversmes tiesa uzskata, ka darba ņēmējs kā sociālās apdrošināšanas attiecību subjekts savu pienākumu ir pilnībā izpildījis ar brīdi, kad viņš stājies nodarbinātības attiecībās un sācis pildīt savus darba pienākumus. Tālāko apdrošināšanas pienākuma realizāciju - iemaksu ieskaitīšanu speciālajā budžetā - likums ir uzdevis citai personai - darba devējam. Tādējādi apstrīdētā tiesību norma nevis nodrošina iemaksu un izmaksu savstarpējo saistību, bet, gluži pretēji, - tās atdala un līdz ar to apdrošināmajam darba ņēmējam, kurš savu pienākumu pret sociālās apdrošināšanas sistēmu ir izpildījis, atņem tiesības uz apdrošināšanas pakalpojumiem. Sociālās apdrošināšanas likums kā vienu no Latvijas Republikas sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem ir paredzējis solidaritāti starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem (3.panta otrās daļas 1.punkts). Sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmēji ir apdrošinātās personas. Taču, tā kā šīs personas vienas pašas nespēj sagādāt sociālajai apdrošināšanai nepieciešamos līdzekļus un valsts sociālajā apdrošināšanā ir saskatāms arī zināms sociālās apgādības elements, tad likumā paredzēts, ka noteikta daļa iemaksu ir jāizdara arī citām personām - darba devējam par saviem darba ņēmējiem, kā arī valstij par noteiktām personu grupām (sk. 19.pantu). Pieļaujot minētā pienākuma nepildīšanu, solidaritātes princips tiek pārkāpts. Pieņemot apstrīdēto tiesību normu, likumdevējs jau iepriekš ir pieļāvis iespēju, ka kādas personas, tai skaitā darba devējs, varētu nepildīt tām ar likumu uzliktos pienākumus. Bez tam likumā "Par nodokļiem un nodevām" (24.pants) ir paredzētas nodokļu administrācijas tiesības pagarināt nodokļu samaksas termiņus. Tā kā sociālās apdrošināšanas iemaksas arī ir nodoklis, minētā likuma norma pieļauj iespēju, ka darba devējs var likumīgi neveikt sociālās iemaksas. Bet atbilstoši apstrīdētajā tiesību normā noteiktajam negatīvas sekas no tā iestājas aizsargājamai - obligāti sociāli apdrošināmajai - personai. Līdz ar to netiek ievērots, ka sociālā apdrošināšana kalpo sociālā taisnīguma un sociālās drošības īstenošanai un cilvēka cienīgai esamībai un ka ikvienai personai jānodrošina Satversmes 109.pantā nostiprinātās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tādējādi, esot spēkā apstrīdētajai tiesību normai, personas, kuras obligāti apdrošināmas un kuras iegūst konstitucionālās tiesības uz sociālo drošību sava statusa vai nodarbinātības attiecību dēļ, kļūst atkarīgas no darba devēja vai valsts institūciju izvēles - izpildīt vai neizpildīt ar likumu uzliktos pienākumus. Līdz ar to imperatīvās tiesību normas, kas paredz pienākumu visiem sociālās apdrošināšanas attiecību subjektiem izpildīt likumā nostiprinātos pienākumus, zaudē savu jēgu. Tādēļ, lai garantētu obligātajai sociālajai apdrošināšanai pakļauto personu tiesības, izmaksas nedrīkst saistīt ar to, vai citas personas ir vai nav pienācīgi pildījušas likumā noteiktos pienākumus. Nav pamatots Saeimas atbildes rakstā paustais un tiesas sēdē Saeimas pārstāvja uzturētais viedoklis, ka Satversmes 109.pantā nostiprinātās personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu nav pārkāptas, jo personai, kura atbilstoši apstrīdētajai tiesību normai nevar saņemt sociālās apdrošināšanas izmaksas, netiek liegtas tiesības saņemt sociālo palīdzību. Latvijā sociālās drošības sistēmu veido gan sociālā palīdzība, gan sociālā apdrošināšana, kas ir savstarpēji saistītas un viena otru papildina. Tomēr katrai no tām ir savs mērķis, uzdevums, funkcijas un principi. Likuma "Par sociālo palīdzību" 3.pantā noteikts, ka tiesības uz sociālās palīdzības saņemšanu ir personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību. Neapšaubot, ka arī nodarbinātās personas noteiktos gadījumos var pretendēt uz sociālo palīdzību, Satversmes tiesa uzskata, ka personas, kuras ir obligāti pakļautas sociālajai apdrošināšanai, taču sociālā riska iestāšanās gadījumā nevar saņemt sociālās apdrošināšanas izmaksas tādēļ, ka darba devējs, attiecīgās institūcijas vai valsts nav nodrošinājuši apdrošināšanas iemaksu ieskaitīšanu speciālajos budžetos, nav uzskatāmas par tādām, kuras pašas nespēj sevi nodrošināt vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības likuma "Par sociālo palīdzību" izpratnē. Turklāt sociālā palīdzība parasti tiek sniegta individuāli, izvērtējot personas iespējas, apsekojot tās materiālo un citu resursu stāvokli. Tādēļ šādas palīdzības pieprasīšana un saņemšana ir saistīta arī ar personiskās attieksmes psiholoģisko aspektu. Personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas formā nevar aizstāt ar tiesībām uz sociālo palīdzību. Nostiprinot Satversmē indivīda tiesības uz sociālo nodrošinājumu kā cilvēka pamattiesības, valstij ir pienākums gādāt par šo tiesību īstenošanu. Taču apstrīdētā tiesību norma liedz personai tiesības uz sociālo drošību. Šī norma nav taisnīga un ir pretrunā ar Satversmes 109.pantu. Tiesību norma nevar būt spēkā, ja tā neatbilst kaut vienai augstāka juridiska spēka tiesību normai. Tādēļ, atzīstot apstrīdēto tiesību normu par neatbilstošu Satversmes 109.pantam, Satversmes tiesa uzskata, ka nav nepieciešams izvērtēt arī tās atbilstību pārējām pieteikumā norādītajām Satversmes un Pakta tiesību normām. Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda atzīt likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" Pārejas noteikumu 1.punktu par neatbilstošu Satversmes 109.pantam un par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas attiecībā uz tām obligāti sociāli apdrošināmajām personām, kuras sociālās apdrošināšanas iemaksas veic ar citu personu starpniecību vai par kurām maksājumus izdara citas personas. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2001.gada 13.martā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš