4. Article

Ekonomikas ministram: 4.1. sagatavot un līdz 2001.gada 15.septembrim iesniegt Valsts kancelejā Ministru prezidenta rīkojuma projektu par vadības grupas izveidošanu Latvijas Nacionālā nodarbinātības plāna 2002.gadam projekta sagatavošanai; 4.2. apkopot un attiecīgi līdz 2001.gada 1.oktobrim un 2002.gada 1.aprīlim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā informāciju par Latvijas Nacionālā nodarbinātības plāna 2001.gadam izpildes gaitu. Ministru prezidents A.BĒRZIŅŠ Valsts kancelejas direktore G.Veismane Saturā Ievads Ekonomikas attīstības un nodarbinātības tendences Ekonomikas attīstība Nodarbinātības tendences un bezdarba struktūra I pīlārs. Darbaspējas pilnveidošana 1. vadlīnija. Jauniešu bezdarbnieku iesaistīšana darba tirgū 2. vadlīnija. Ilgstošā bezdarba profilakses īstenošana 3. vadlīnija. Aktīvos nodarbinātības pasākumos iesaistīto personu skaita pieauguma veicināšana 4. vadlīnija. Pabalstu un nodokļu sistēmas pilnveidošana nodarbinātības un apmācības stimulēšanai 5. vadlīnija. Sociālo partneru ieguldījuma palielināšana profesionālās izglītības uzlabošanā 6. vadlīnija. Partnerības gara attīstīšana mūžizglītības nodrošināšanai 7. vadlīnija. Skolu sistēmas uzlabošana un mācību programmu nebeigušo audzēkņu skaita samazināšana 8. vadlīnija. Iespēju apgūt darba tirgus prasībām atbilstošas prasmes un zināšanas jauniešiem nodrošināšana 9. vadlīnija. Sociālo grupu ar īpašām vajadzībām iesaistīšana darba tirgū II pīlārs. Uzņēmējdarbības attīstība 10. vadlīnija. Šķēršļu samazināšana uzņēmējdarbības uzsākšanai 11. vadlīnija. Uzņēmējdarbības uzsākšanas iniciatīvas stimulēšana 12. vadlīnija. Jaunu darba vietu radīšanas pasākumu sekmēšana 13. vadlīnija. Pakalpojuma sfēras potenciāla izmantošana nodarbinātības līmeņa paaugstināšanas jomā 14. vadlīnija. Nodarbinātības veicināšanai labvēlīga nodokļu politika III pīlārs. Uzņēmumu un to darbinieku pielāgošanās spēju veicināšana 15. vadlīnija. Sociālo partneru ieguldījumu darba organizācijas modernizācijā palielināšana 16. vadlīnija. Elastīgāku darba līguma formu ieviešana 17. vadlīnija. Šķēršļu novēršana investīcijām cilvēkresursos IV pīlārs. Vienādu iespēju politikas nodrošināšana sievietēm un vīriešiem 18. vadlīnija. Vienādu iespēju nodrošināšana vīriešiem un sievietēm 19. vadlīnija. Dzimumu atšķirību mazināšana nodarbinātības un darba ienākumu jomā 20. vadlīnija. Ģimenei draudzīgas politikas veicināšana 21. vadlīnija. Sieviešu un vīriešu reintegrēšanās darba tirgū sekmēšana Atbildīgās institūcijas par informācijas sniegšanu par Latvijas Nacionālā nodarbinātības plāna 2001. gadam pasākumu izpildi Saīsinājumi APSD algotie pagaidu sabiedriskie darbi CSP Centrālā statistikas pārvalde EM Ekonomikas ministrija ES Eiropas savienība EUR eiro, oficiālā Eiropas savienības naudas vienība FM Finansu ministrija IeVP Ieslodzījuma vietu pārvalde IZM Izglītības un zinātnes ministrija KM Kultūras ministrija LAA Latvijas attīstības aģentūra LBAS Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība LDDK Latvijas Darba devēju konfederācija LHZB Latvijas Hipotēku un zemes banka LM Labklājības ministrija LPS Latvijas Pašvaldību savienība Ls Latvijas lats MK Ministru kabinets MVU mazie un vidējie uzņēmumi NNP Nacionālais nodarbinātības plāns NTSP Nacionālā trīspusējās sadarbības padome NVD Nodarbinātības valsts dienests OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija PI profesionālā izglītība PIAPA Profesionālās izglītības attīstības programmu aģentūra PITD Profesionālās izglītības un tālākizglītības departaments PIC Profesionālās izglītības centrs PINTSA Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējā sadarbības apakšpadome PKIC Profesionālās karjeras izvēles centrs RF Reģionālais fonds SDO Starptautiskā darba organizācija TM Tieslietu ministrija VARAM Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ZM Zemkopības ministrija Ievads Kopš Amsterdamas līguma parakstīšanas nodarbinātība ieņem vienu no vadošajām pozīcijām ES prioritātēs. Nodarbinātības jomā Latvijā veikts pasākumu komplekss, lai iekļautos ES nodarbinātības stratēģijas vadlīniju ieviešanas procesā. ES nodarbinātības stratēģijas galvenie mērķi ir: - Sasniegt nodarbinātības augstu līmeni kopumā un visās grupās darba tirgū; - Pāriet no pasīviem pasākumiem pret bezdarbu uz aktīviem pasākumiem, sekmējošiem darbaspējas pilnveidošanu un darba vietu radīšanu; - Sekmēt jaunas pieejas darba organizācijā, kuras stiprinātu uzņēmēju pielāgošanās spējas ekonomikas pārmaiņu apstākļos un ļautu indivīdiem profesionāli izglītoties mūža garumā; - Nodrošināt ikvienam vienādas iespējas darba tirgū. ES nodarbinātības stratēģijā ir uzsvērts, ka atbildība par nodarbinātības politikas izstrādi un īstenošanu dalībvalstīs gulstas ne tikai uz valdību, bet arī uz reģionālajām un vietējām pašvaldībām, sociāliem partneriem un nevalstiskajām organizācijām. Nodarbinātības stratēģijas īstenošana balstās uz ikgadējām ES Padomes akceptētajām Nodarbinātības politikas vadlīnijām un uz to pamata sagatavotajiem Nacionālajiem nodarbinātības plāniem. Latvijā pagaidām nav izstrādāta vidējā termiņa nacionālā nodarbinātības stratēģija. Tajā pašā laikā koncepcija "Par nodarbinātības veicināšanu valstī", Nacionālā attīstības plāna projekts, valdības deklarācija ietver prioritātes, mērķus un uzdevumus nodarbinātības jomā, kuri nav pretrunā ar ES nodarbinātības stratēģiju, bet lielā mērā uz to orientēti. Ministru kabinetā 1999. gadā akceptētā koncepcija "Par nodarbinātības veicināšanu valstī" nosaka ikgadēja Latvijas Nacionālā nodarbinātības plāna izstrādes nepieciešamību ES prasību kontekstā, uzdodot Ekonomikas ministrijai koordinēt tā izstrādi. Īstenojot šo koncepciju, tika izstrādāts un Ministru kabinetā akceptēts pirmais Latvijas Nacionālais nodarbinātības plāns 2000. gadam. NNP izstrādes vadības grupas sastāvā ir pārstāvji no valsts institūcijām (t.sk. Labklājības ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Finansu ministrijas u.c. ministrijām), kā arī no pašvaldību savienības, arodbiedrībām un darba devējiem. NNP 2001. gadam sagatavots pamatojoties uz ES Padomes apstiprinātām nodarbinātības vadlīnijām 2000. gadam, NNP 2000. gadam analīzes rezultātiem un uz iegūto pieredzi nodarbinātības pasākumu noteikšanas un definēšanas jomā. Nodarbinātības veicināšanas pasākumu loks izvēlēts pēc pasākumu prioritāšu noteikšanas atbilstoši Latvijas ekonomiskai, sociālai un politiskai situācijai. Nodarbinātības veicināšanas pasākumu izklāsta struktūra atbilst četru pīlāru (darbaspējas pilnveidošana, uzņēmējdarbības attīstīšana, uzņēmumu un to darbinieku pielāgošanas spēju veicināšana, vienādu iespēju politikas nodrošināšana sievietēm un vīriešiem) 21 vadlīnijām. Finansiālais aspekts izstrādāts, balstoties uz valsts budžetā 2001. gadam paredzētiem līdzekļiem un no citu avotu piesaistītiem līdzekļiem nodarbinātības veicināšanas pasākumiem un ar tiem saistītām aktivitātēm dažādu programmu, projektu un koncepciju ietvaros. NNP 2001. gadam ietver tādu prioritāro pasākumu kopumu, kuru realizācija sekmēs valsts tālāku attīstību saistībā ar iestāšanos ES. Nodarbinātības politikas attīstības pamatnostādnes 2001. gadā nemainās. Latvijas aktīvās nodarbinātības politikas ilgtermiņa mērķis ir Latvijas iedzīvotāju pilna nodarbinātība, kas nodrošina visiem valsts iedzīvotājiem, kas vēlas strādāt, iespēju atrast darbu un stāties darba attiecībās, un iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās mobilitātes nodrošināšana. Valdības deklarācija nodarbinātības jautājumos galveno akcentu liek uz uzdevumiem bezdarba līmeņa samazināšanas un jaunu darba vietu radīšanas jomā. Latvijas nodarbinātības politikas attīstībā 2001. gadā paliek aktuāli šādi virzieni: - darbaspēka kvalitātes paaugstināšana; - jauniešu nodarbinātības veicināšana; - bezdarba ilguma samazināšana; - speciālu nodarbinātības programmu izstrāde pirmspensijas vecuma bezdarbnieku integrēšanai darba tirgū; - darba meklētājiem un bezdarbniekiem sniegto pakalpojumu kvalitātes un operativitātes uzlabošana. Ekonomikas attīstības un nodarbinātības tendences Ekonomikas attīstība Kopš neatkarības atgūšanas paveikts ievērojams darbs, lai veidotu stabilu vidi ilgtspējīgai ekonomikas augsmei. Deviņos gados ir radīti tirgus ekonomikas pamati un izveidoti labvēlīgi priekšnoteikumi tautsaimniecības attīstībai. Par nozīmīgākajiem priekšnoteikumiem var uzskatīt sekojošos: - zema līmeņa inflācija (gada vidēja inflācija 1999. gadā bija 2,4%); - neliels valsts parāds (ap 14% no IKP); - nacionālās valūtas stabilitāte pret valūtu grozu SDR; - valsts kopbudžeta fiskālais deficīts ir zemāks par Māstrihtas līgumā pieļauto kritēriju (kopš 1996. gada, izņemot 1999. gadu, kad Krievijas krīzes dēļ tas bija 4,4% no IKP). Ekonomikas aktivizācija un eksporta kāpums ir nodrošinājis IKP un reālās algas pieaugumu. Pieauga arī investīciju apjoms. Palielinājās Latvijas banku loma tautsaimniecības nodrošināšanā ar finansu resursiem. 1. tabula Ekonomiskās attīstības pamatrādītāji 1996 1997 1998 1999 2000p Pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, procentos Iekšzemes kopprodukts (salīdzināmajās cenās) 3,3 8,6 3,9 1,1 4,0 Patēriņa cenas 17,6 8,4 4,7 2,4 2,6 Nodarbināto darba samaksa (neto) 7,2 12,3 10,3 5,4 Procentos pret iekšzemes kopproduktu, ja nav norādīts cits Kopbudžeta fiskālais saldo (bez privatizācijas ieņēmumiem) -1,4 0,6 -0,9 -4,4 -1,0 Valsts parāds 14,4 12,0 10,4 13,1 15,0 Ārējās tirdzniecības bilance -15,6 -15,1 -18,5 -16,3 -14,4 Maksājumu bilances tekošais konts -5,5 -6,1 -10,6 -10,2 -9,5 Reģistrētais bezdarba līmenis (%, perioda beigās) 7,2 7,0 9,2 9,1 7,8 Lata kurss pret SDR (perioda beigās) 0,7997 0,7997 0,7997 0,7997 0,7997 p-EM prognoze Īpaši veiksmīga tautsaimniecības attīstība bija vērojama no 1996. gada līdz 1998. gada vidum, kad IKP vidējie pieauguma tempi bija 6%. Tomēr banku krīze 1995. gadā un sarežģītā ekonomiskā situācija pasaulē un it īpaši Krievijā 1998. gada otrajā pusgadā ir samazinājusi Latvijas tautsaimniecības attīstības tempu. Krievijas ekonomiskās krīzes dēļ samazinājās Latvijas eksporta apjomi, pasliktinājās banku darbības rādītāji, budžeta ieņēmumu apjoms atpalika no plānotā, samazinājās nodarbināto iedzīvotāju skaits. Sākot ar 1999. gada vidu, ekonomikā iezīmējas pozitīvas tendences. Ekonomiskās aktivitātes atveseļošanās 1999. gada pēdējā ceturksnī nodrošina IKP pieaugumu gadā kopumā par 1,1%. Rūpniecības un lauksaimniecības ražošanas kritumu kompensēja aktivitātes pieaugums būvniecībā, tirdzniecībā un dažādās pakalpojuma sfēras nozarēs. Pozitīvas ražošanas tempus saglabā tās rūpniecības nozares, kurām noieta tirgi ir Rietumos. Ekonomiskās izaugsmes potenciālo iespēju rāda investīciju pieaugums. 1996. un 1997. gadā Latvijā tās pieauga par 20% gadā, bet 1998. gadā - pat par 44%. Krievijas krīzes dēļ 1999. gadā kopumā investīcijas bija zemākā līmenī nekā 1998. gadā. Lielo valsts uzņēmumu privatizācijas rezultātā valstī var ienākt nozīmīgas ārvalstu investīcijas. Tomēr galvenais ārvalstu investīcijas piesaistošais faktors būs valdības spēja veikt pasākumus stabilas un uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides veidošanā. Ekonomiskā politika kopumā uzņēmējdarbībai ir labvēlīga, taču dažādi institucionāli aspekti kavē pārstrukturēšanas procesus uzņēmumu līmenī. To apzinoties, valdība realizē vairākus pasākumus uzņēmējdarbības vides uzlabošanai (muitas procedūru un nodokļu administrēšanas vienkāršošana, uzņēmējdarbību ietekmējošo inspekciju darbību sakārtošana u.c.). Viena no galvenajām ekonomikas problēmām Latvijā ir relatīvi augstais tekošā konta deficīts, kas pēdējos divus gadus ir bijis nedaudz virs 10% no IKP. 1999. gadā tekošā konta deficītu izdevās nedaudz samazināt. 2000. gada pirmo mēnešu rezultāti liecina par ārējās tirdzniecības apgrozījuma palielinājuma tendenci. 1. attēls Atsevišķu ekonomisko rādītāju izmaiņas (%, salīdzinājumā ar 1995.gadu) Datu avots: CSP Patēriņa cenu pieauguma tempi samazinās, un, sākot ar 1997. gadu, atpaliek no mēneša vidējās darba samaksas pieauguma tempiem. 1999. gadā vidējā mēneša darba samaksa (neto) sasniedza 102,7 Ls. Lielākas algas par vidējo līmeni tika novērotas galvenokārt finansu sektorā, valsts administrācijā un citos sektoros ar nozīmīgu valsts īpašumu daļu, piemēram, enerģijas un ūdens apgādē, kā arī sakaru sektorā. Relatīvi nelielās algas bieži tiek uzrādītas lauksaimniecībā, tirdzniecībā un tūrismā strādājošiem. Neskatoties uz reālas algas pieaugumu, apsekojuma rezultāti liecina, ka no aptaujātiem divas trešdaļas (67%) uzskata savu darba samaksu par zemu. Ar darba samaksu ir neapmierināti 77% sabiedriskajā sektorā strādājošo, privātajā sektorā - 65%.* Uzskatot situāciju, kad pārtikas daļa pārsniedz 50 procentus no patēriņa, par nabadzības pazīmi, gandrīz puse no Latvijas ģimenēm vēl joprojām ir nabadzīgas.** Aktuāla problēma valstī joprojām ir augstais bezdarba līmenis un relatīvi zems nodarbinātības līmenis, kas dažādos gados svārstās ap 50 % no iedzīvotāju kopskaita vecumā 15 gadi un vairāk. 1998. gada otrajā pusē un 1999. gada pirmajā pusē Krievijas krīzes ietekmē daudzos Latvijas uzņēmumos nācās atlaist strādājošos. Visaugstākais bezdarba līmenis bija 1999. gada aprīlī, bet kopš maija reģistrētam bezdarbam raksturīga pakāpeniskas samazināšanas tendence. Valdības izvirzītā prioritārā ekonomiskā mērķa (nodrošināt nākamajos gados IKP pieaugumu par 5-7% gadā) realizācija sekmēs gan iedzīvotāju labklājības stabilu uzlabojumu, gan iedzīvotāju nodarbinātības līmeņa paaugstināšanu. Nodarbinātības tendences un bezdarba struktūra Valstī kopš deviņdesmito gadu sākuma vērojama tendence samazināties gan iedzīvotāju kopējam skaitam, tai skaitā no 15 gadiem un vairāk, gan ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitam. Pēc LZA Ekonomikas institūta aprēķinātās prognozes, sākot no 1999. gada līdz 2004. gadam, iedzīvotāju skaits vecumā no 15 līdz 70 gadiem (kurus var uzskatīt par darba potenciālu) palielināsies, bet ap 2010. gadu tas atkal varētu sākt samazināties. 2. attēls Tautsaimniecībā nodarbināto vidējais skaits (tūkst.) Datu avots: CSP Tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju vidējais skaits 1999. gadā bija 1038 tūkst. cilvēku, kas ir nedaudz zemāks (par 0,5%) kā 1998. gadā. Ja nodarbināto iedzīvotāju kopējam skaitam vērojama mainīga tendence (no 1992. gada līdz 1996. gadam bija samazināšanās, pēc tam līdz 1998. gadam - palielināšanās), tad strādājošo skaitam privātajā sektorā ir stabila pieauguma tendence un to īpatsvars tautsaimniecībā nodarbināto skaitā 1999. gadā sasniedza 70%. Salīdzinot nodarbināto iedzīvotāju skaitu 1999. gada novembrī ar 1998. gada novembri (saskaņā ar darba spēka apsekojuma rezultātiem), to skaits samazinājies no 1007,2 tūkst. līdz 989,5 tūkst. jeb par 1,8 %, kā rezultātā - iedzīvotāju nodarbinātības līmenis pazeminājās no 50,7% līdz 49,8%. Šajā periodā nodarbināto skaits ievērojami samazinājās sekojošās nozarēs: lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā par 37 tūkst. vai par 20,1 %, apstrādājošā rūpniecībā par 6,9 tūkst. vai par 3,8 %, zvejniecībā par 0,9 tūkst. vai par 18,4 % u.c. Tajā pašā laikā nodarbināto skaits pieauga būvniecībā par 3 tūkst. vai par 4,8%, viesnīcās un restorānos par 4,9 tūkst. vai par 29,2%, nekustamo īpašumu izmantošanā, nomā un komercdarbībā par 8,3 tūkst. vai par 22,6%, valsts pārvaldē un aizsardzībā, obligātā sociālā apdrošināšanā par 7,8 tūkst. vai par 10,8%, izglītībā par 7,6 tūkst. vai par 9,0% u.c. Minētās izmaiņas liecina gan par strukturālo izmaiņu turpinājumu ekonomikā, gan arī par Krievijas krīzes specifiskām sekām. 3.attēls Nodarbināto iedzīvotāju struktūra darbības veidu griezumā (procentos)