3. Article

Saeimas Kārtības ruļļa 87. panta 2. punkts nosaka, ka nevienu likumprojektu nedrīkst izskatīt pirmajā lasījumā, ja tas paredz budžetā papildu izdevumus vai izmaiņas ieņēmumos un tam nav pievienota finansu ministra atsauksme. Taču likums neaizliedz Saeimas deputātiem, kā arī labklājības ministram šādu atsauksmi pieprasīt arī pirms likumprojekta izskatīšanas trešajā lasījumā. Saskaņā ar Ministriju iekārtas likuma 8. pantu un Labklājības ministrijas nolikuma 8. punktu parlamentārais sekretārs var pārstāvēt ministra politisko viedokli, kā arī nodrošina ministrijas saikni ar Saeimu. Tādējādi, ja parlamentārie sekretāri uzskatīja, ka apstrīdētā tiesību norma neatbilst Satversmei, viņu pienākums bija par tās iekļaušanu likumprojektā informēt attiecīgos ministrus un ministriju amatpersonas. Ievērojot Saeimas Kārtības ruļļa 109. un 110. pantu, deputātiem, izskatot likumprojektu trešajā lasījumā, bija tiesības apspriest apstrīdēto tiesību normu, kā arī prasīt par to balsojumu. Taču Saeimas 1998. gada 19. jūnija sēdē, kad likumprojekts tika izskatīts trešajā lasījumā, apstrīdētā tiesību norma netika apspriesta, neviens no klātesošajiem 83 deputātiem, arī Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs un finansu ministrs, nelūdza šo priekšlikumu noraidīt. Kā liecina balsojuma dati, likumprojekta "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības pabalstiem"" pieņemšanu trešajā lasījumā atbalstīja 79 deputāti, arī Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs. Bez tam, pirmkārt, Saeima pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas nav centusies noskaidrot, cik liela naudas summa būtu nepieciešama apstrīdētajā tiesību normā paredzēto maternitātes pabalstu izmaksai. Otrkārt, pieņemot apstrīdēto tiesību normu, deputāti nav bijuši informēti par 1998. gada invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta izpildi. Treškārt, tā kā likumprojekta "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības pabalstiem"" 23. pants paredzēja, ka maternitātes pabalsti tiks izmaksāti no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta, Saeimai nebija pamata uzskatīt, ka tie tiks izmaksāti no Finansu ministrijas pārziņā esošajiem valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Tā kā Saeimas lēmums ir saistīts ar 1998. gada budžetā neparedzētiem izdevumiem, likumdevēja pienākums bija paredzēt līdzekļus, ar kuriem šos izdevumus segt. To Saeima varēja izdarīt vai nu pieņemot atbilstošu grozījumu valsts budžeta likumā, vai arī nosakot, ka pieņemtais lēmums - apstrīdētā tiesību norma - stāsies spēkā vienlaikus ar attiecīgu grozījumu pastāvošajā budžeta likumā. Tādējādi Saeimas deputāti, Ministru kabineta, Labklājības ministrijas un Finansu ministrijas amatpersonas apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas procesā nav izmantojušas un pildījušas normatīvos aktos noteiktās tiesības un pienākumus, līdz ar to pieļaujot Satversmes 66. panta otrās daļas prasību pārkāpšanu.