2. Article

Esošās situācijas vispārīgs apskats Darba strīdi ieņem īpašu vietu mūsdienu sabiedrībā un ir neatņemama ikvienas industriālo attiecību sistēmas sastāvdaļa. Strīdi darba tiesisko attiecību jomā skar gan darbiniekus un darba devējus, gan arī darbinieku un darba devēju organizācijas. Tā kā pastāv iespējas darba strīdos gan tieši, gan netieši iesaistīties lielam cilvēku skaitam, tad gadījumā, ja nav izveidots mehānisms šādu strīdu ātrai un efektīvai izšķiršanai, sabiedrībā palielinās sociālā spriedze, kas negatīvi ietekmē valsts attīstību kopumā. Lai nepieļautu sociālās spriedzes palielināšanos, valstij ar normatīvo aktu starpniecību ir jārada tāda darba strīdu izšķiršanas kārtība, kas nodrošina taisnīgu un demokrātisku strīdu izšķiršanu. Šāds valsts pienākums izriet ne tikai no vispārīgajiem demokrātiskas valsts principiem, bet arī no valsts starptautiskajām saistībām. Tā kā Latvija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas, Starptautiskās darba organizācijas un Eiropas Padomes dalībvalsts un vēlas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, attiecīgu normatīvo aktu izstrādāšanā ir jāņem vērā minēto organizāciju pamatprincipi, kas ir iestrādāti Latvijai saistošos starptautiskos dokumentos. Starptautiskā līmenī strīdu izšķiršanas jautājums nostiprināts ANO 1948.gada Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā, ANO 1966.gada starptautiskajos paktos, Starptautiskās darba organizācijas konvencijās Nr.87 "Par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijā", Nr.98 "Par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un koplīgumu slēgšanu", Nr.154 "Par kolektīvo pārrunu atbalstīšanu" un rekomendācijās Nr. 93, 130, 163, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un Eiropas 1961.gada Sociālajā Hartā. Latvijas kontekstā darba strīdu izšķiršanas jautājums ir īpaši nozīmīgs. Pēc sabiedrības aptauju datiem, cilvēktiesības visbiežāk tiek pārkāptas darba tiesisko attiecību jomā, jo īpaši attiecībā uz darbinieku un darba devēju tiesību un interešu aizstāvēšanu darba strīdu gadījumā. 2000.gadā Latvijā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits sasniedza 1 131 900 cilvēkus jeb aptuveni pusi no visiem Latvijas iedzīvotājiem, tātad teorētiski katrs otrais Latvijas iedzīvotājs var tikt iesaistīts darba strīdā. 2000.gadā kopējais izskatīto darba strīdu lietu skaits Latvijas tiesās pirmajā instancē ir 1378 (no tām rajonu (pilsētu) tiesās - 868; Rīgas pilsētas tiesās - 510). Atbilstoši Tieslietu ministrijas sagatavotajam pārskatam par darba strīdu izskatīšanas ilgumu Latvijas tiesās pirmajā instancē 2000.gadā, darba strīdu lietu izskatīšanas ilgums ir šāds: 1) līdz 3 mēnešiem ir 611 lietas, t.i., 44,7%; 2) 3-6 mēnešiem ir 376 lietas, t.i., 27,3%; 3) 6-12 mēnešiem ir 279 lietas, t.i., 20,2%; 4) 12-18 mēnešiem ir 54 lietas, t.i., 3,9%; 5) 18-24 mēnešiem ir 18 lietas, t.i., 1,3%; 6) 24-30 mēnešiem ir 10 lietas, t.i., 0,7%; 7) 30-36 mēnešiem ir 7 lietas, t.i., 0,5%, 8) 36 un vairāk mēneši - 23 lietas, t.i., 1,7%. (Pielikumā Nr.1 skatīt pārskatu par darba strīdu lietu izskatīšanas ilgumu Latvijas tiesās pirmajā instancē 2000.gadā; pielikumā Nr.2 skatīt pārskatu par civillietu izskatīšanas ilgumu Latvijas tiesās pirmajā instancē 2000.gadā.) 2000.gadā 142 pirmās instances tiesas spriedumi par atjaunošanu darbā un 79 - par darba samaksas piedziņu un citiem strīdiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, tika pārsūdzēti apelācijas kārtībā. 2000.gadā neizskatīto darba strīdu lietu skaits par atjaunošanu darbā - 42 lietas, par darba samaksas piedziņu un citiem strīdiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, - 26 lietas. Patlaban spēkā esošais darba strīdu izšķiršanas tiesiskais regulējums nenodrošina darbiniekiem un darba devējiem, kā arī arodbiedrībām un darba devēju organizācijām iespēju ātri un efektīvi aizsargāt savas aizskartās tiesības un intereses. Turklāt šis tiesiskais regulējums ir uzskatāms par nepilnīgu, jo paredz tikai dažas iespējas no teorētiski iespējamajiem daudzajiem veidiem. Piemēram, Latvijā nav attīstīts vidutājības un samierināšanas institūts, kas demokrātiskās valstīs uzskatāms par vienu no efektīvākajiem darba strīdu izšķiršanas veidiem. Tā kā darba strīds kā darba tiesību institūts nav viendabīgs, pastāv objektīva nepieciešamība darba strīdus iedalīt vairākos veidos, jo no tā ir atkarīga attiecīga darba strīda izšķiršanas veida piemērošana. Darba strīdu iedalījums dažādās valstīs var būt atšķirīgs, taču kopēja iezīme ir tā, ka darba strīdi tiek iedalīti grupās pēc subjektu sastāva un strīda priekšmeta. Tādējādi iespējams nošķirt individuālus un kolektīvus darba strīdus, tiesību un interešu strīdus. Minētie darba strīdu iedalījuma veidi savā starpā ir cieši saistīti, jo papildina viens otru. Ņemot vērā šo faktu un iespējamos darba strīdu izšķiršanas veidus, darba strīdus nepieciešams iedalīt - individuālos tiesību strīdos, kolektīvos tiesību strīdos un kolektīvos interešu strīdos. Tā kā katram no augstāk norādītajiem darba strīdu veidiem piemērojamas atšķirīgas strīdu izšķiršanas metodes, tad turpmāk katrs no strīdu veidiem un to izšķiršana tiks aplūkoti atsevišķi.