2. Article

Atšķirībā no vispārējās tiesību aizsardzības garantijas, kas ir nostiprināta gan Satversmes 92.pantā, gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 13.pantā, gan ANO Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 2.panta trešajā daļā, starptautiskajās un nacionālajās tiesībās īpaši paredzētas tiesību aizsardzības iespējas, kas attiecas vai nu uz kādām noteiktām personu grupām, vai noteiktiem tiesību aizskārumiem. Tā Konvencijas 5.panta piektā daļa un Pakta 9.panta piektā daļa paredz nelikumīgi apcietinātu vai aizturētu personu tiesības uz kompensāciju, kas var būt prasības pamats. Pēc satura atšķirīgs ir Konvencijas 7.protokola 3.pants un Pakta 14.panta sestā daļa. Šīs normas attiecas uz personām, kuras pēc kriminālsoda izciešanas ir attaisnotas vai apžēlotas tādēļ, ka bijušas notiesātas nepamatoti. Šajās normās jau konkrētāk noteikts, kādos gadījumos attaisnotajām personām pienākas kompensācija. 1997.gada 27.jūnijā Latvijā stājās spēkā Konvencija un tās 7.protokols, kura 3.pantā ir noteikts: "Ja kāda persona ar galīgu spriedumu notiesāta par kriminālnoziegumu un par viņu taisīts spriedums pēc tam tiek atcelts vai viņu apžēlo, pamatojoties uz to, ka jauni vai no jauna atklāti apstākļi liecina par tiesas kļūdu, tad personai, kura šādas notiesāšanas rezultātā ir saņēmusi sodu, pienākas likumā vai attiecīgās valsts praksē paredzēta kompensācija, ja vien netiek pierādīts, ka minētais nezināmais apstāklis nebija agrāk atklāts vienīgi vai daļēji šīs personas vainas dēļ." Izpildot starptautiskās saistības, kas izriet no šā Konvencijas protokola panta un citiem starptautiskajiem dokumentiem (sk. Saeimas sēžu stenogrammas, likuma trešo lasījumu, 1998.gada 28.maijā un Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas 1997.gada 26.novembra sēdes protokolu), likums "Par zaudējumu atlīdzināšanu" nosaka kārtību un apmēru, kādā valsts atlīdzina zaudējumus noteiktam personu lokam - tām personām, kurām, lai gan tās nav vainīgas noziedzīgā nodarījumā vai administratīvā pārkāpumā, bijusi ierobežota brīvība, tas ir, personām, kuru tiesības ir būtiski aizskartas un kurām nodarīts nopietns kaitējums. Saskaņā ar šo likumu ir noteikta vienkāršota zaudējumu atlīdzināšanas kārtība - atlīdzināšana nevis tiesas ceļā, bet administratīvā kārtā. Likumā minētajām personām kompensācijas saņemšanai jāgriežas Tieslietu ministrijā vai Ģenerālprokuratūrā. Likums "Par zaudējumu atlīdzināšanu" konkretizē Satversmes 92.panta trešo teikumu, paredzot atlīdzinājumu šajā likumā noteiktajām personām. Tādējādi likuma mērķis nav reglamentēt atlīdzināšanas kārtību pilnīgi visos gadījumos, kad personām būtu atlīdzināms valsts institūciju vai amatpersonu nepamatotas rīcības rezultātā nodarītais kaitējums. Līdz ar to iesniedzēja apgalvojums, ka šis likums liedz viņam tiesības uz atlīdzību, ir nepamatots. Minētais likums neattiecas uz personām, kuras neatbilst tā 1., 2. un 3. pantā paredzētajiem kritērijiem to kopsakarā, kā arī tas neierobežo un nevar ierobežot Satversmes 92.panta trešajā teikumā iekļautās normas saturu. 3. Satversmes 91.pants noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēktiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Vienlīdzības princips, kas izriet no šā panta pirmā teikuma, liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas spriedumu lietā nr. 2000-07-0409). Apstrīdētajā likuma normā kā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats ir norādīts attaisnojošs tiesas spriedums. Likuma "Par zaudējumu atlīdzināšanu" adresātu noteikšanas kritērijs ir personas vainas neesamība, tādējādi tas attiecas uz tām personām, kuru brīvība bijusi ierobežota apcietinājuma dēļ, bet kuras nav vainīgas noziedzīgā nodarījumā, kā tas ar tiesas spriedumu ir atzīts. Līdz ar to iesniedzējs kā persona, kas likumā noteiktā kārtībā atzīta par vainīgu nozieguma izdarīšanā, neatrodas vienādos, salīdzināmos apstākļos ar attaisnotajām personām un apstrīdētā likuma norma viņu nediskriminē.