6. Article

Eiropas Padomes Ministru komiteja 1987. gada 12. februārī pieņēma rekomendāciju Nr. R(87)3 "Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumi" (turpmāk - Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumi) un ieteica Eiropas Padomes dalībvalstīm savos likumos un praksē vadīties no šajos noteikumos izteiktajiem principiem. To Izskaidrojošajā memorandā uzsvērts, ka, lai gan noteikumu formālais statuss ir vadlīniju piedāvāšana ieslodzījuma vietu administrācijām, tomēr tie uzliek stingrus morālus un politiskus pienākumus dalībvalstīm, kas tos pieņēmušas. Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumu 91. punkts noteic, ka pret personām, kuras uzskatāmas par nevainīgām līdz to vainas pierādīšanai, pieļaujami vienīgi tādi ierobežojumi, kas nepieciešami kriminālprocesuālo darbību veikšanai un ieslodzījuma vietas drošības garantēšanai. Tātad valstij jāizvērtē, kādi ierobežojumi apcietinātajiem pieļaujami. Vācijas Federatīvās Republikas Federālā Konstitucionālā tiesa savā 1972. gada 14. marta spriedumā atzinusi, ka ieslodzīto pamattiesības ierobežojamas vienīgi ar likumu vai uz likuma pamata (sk. BverfGE 33, 1). Aizliedzot apcietinātajiem saņemt pārtikas sūtījumus un pienesumus, Ieslodzījuma vietu pārvalde, kas ir izpildvaras institūcija, nepamatoti ietiekusies likumdošanas sfērā un pārkāpusi Satversmes 64. pantu, kas noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 11. marta spriedumu lietā Nr. 04-05(97)]. Tādējādi apcietināto pamattiesību ierobežošana pieļaujama vienīgi ar likumu vai uz likuma pamata. Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2001. gada 9. maija pavēli Nr. 63 apstiprinātos Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumus daļā par pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegumu par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 64. pantam. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Satversmes tiesas sēdes priekšsēdētājs J. Jelāgins