20. Article — ) prasa, lai viss gribas veidošanās process būtu

caurskatāms pilsoņiem un rezultāts tiktu nolemts sabiedrības acu priekšā. Jo tā ir vienīgā iedarbīgā kontrole. Parlamentārā demokrātija pamatojas uz tautas uzticību; uzticība nav iespējama bez caurskatāmības, kura ļauj sekot, kas politiski notiek" (Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 1975. gada 5. novembra spriedums lietā nr. 2 BvR 193/74; publicēts: BVerfGE 40, 296, 327). Līdzīgas idejas daudzās demokrātiskās valstīs nostiprinātas konstitūciju līmenī, paredzot, piemēram, ka "Folketinga deputāti saņem atalgojumu, kura apmērs noteikts Vēlēšanu likumā" (Dānijas Karalistes Konstitūcijas 58. pants), "senatori un pārstāvju palātas locekļi saņem likumā noteikto kompensāciju, ko izmaksā no valsts kases (Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas 1. panta sestā daļa), "Parlamenta locekļi saņem likumā noteikto atalgojumu" (Itālijas Republikas Konstitūcijas 69. pants, līdzīgs arī Portugāles Republikas Konstitūcijas 161. panta otrās daļas "d" punkts). Nīderlandes Karalistes konstitūcijas 63. pants paredz, ka "deputātu, Ģenerālštatu bijušo deputātu un viņu apgādībā esošo personu uzturēšanu nosaka Parlamenta akts. Palātas var pieņemt Aktu tikai ar balsu vairākumu, kas ir ne mazāks par 2/3 (divām trešdaļām) balsu", bet Igaunijas Republikas Konstitūcijas 75. pants prasa, lai atlīdzība parlamenta deputātiem, kā arī ierobežojumi citu ienākumu gūšanai tiktu noteikti likumā, kuru var grozīt tikai attiecībā uz nākamā sasaukuma parlamentu. Savukārt Beļģijā deputāta atalgojuma apmērs noteikts tieši Konstitūcijas 66. pantā. Tādējādi demokrātiskās valstīs pievērš īpašu uzmanību tam, lai atlīdzība deputātiem tiktu noteikta vismaz ar likumu. Tas, no vienas puses, garantē vispusīgu viedokļu apmaiņu un pietiekamu caurskatāmību, bet, no otras puses - dod nepieciešamo stabilitāti ikviena deputāta statusam. Deputātam no valsts līdzekļiem izmaksājamais atalgojums vispirms ir viņa neatkarības garantija. Piemēram, atbilstoši Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 48. panta trešās daļas pirmajam teikumam "deputātam ir tiesības uz atbilstošu atlīdzību, kas nodrošina viņa neatkarību". Arī Saeimas deputāta tiesības saņemt atalgojumu no valsts līdzekļiem nostiprinātas Satversmes līmenī - Satversmes 33. pantā. Sākotnēji Saeimas deputātu atalgojuma principus, līdzīgi citām demokrātiskajām valstīm, noteica likums - Kārtības rullis. Patlaban Saeima, ietverot šo svarīgo jautājumu Prezidija kompetencē, apgrūtinājusi caurskatāmību minētā lēmuma pieņemšanā. Turklāt rodas bažas par deputāta tiesiskā stāvokļa stabilitāti. 5.2. Lai padarītu finansiāli iespējamu darbību parlamentā visiem deputātiem neatkarīgi no viņu mantiskā stāvokļa un dzīvesvietas, līdztekus deputāta atalgojumam svarīgu vietu ieņem arī dažādas garantijas. Vispirms minamas garantijas, kas saistītas ar deputāta pārvietošanos valsts teritorijā. Virknē gadījumu tās paredzētas pat konstitucionālā līmenī, piemēram, Beļģijas Konstitūcijas 66. pantā, Portugāles Republikas Konstitūcijas 161. panta otrajā daļā. Arī jau minētajā Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 48. panta trešajā daļā līdztekus citētajam paredzēts, ka deputātiem "ir tiesības uz valsts satiksmes līdzekļu bezmaksas lietošanu". Ja vēsturiski viena no svarīgākajām deputāta darbības garantijām ir iespēja pārvietoties valsts teritorijā, tad šobrīd jāņem vērā arī tās prasības, ko nosaka modernie sakaru līdzekļi. Vai deputāts varēs pienācīgā veidā un līdztiesīgi ar citiem deputātiem realizēt Saeimas locekļa mandātu - tas daudzējādā ziņā ir atkarīgs no tā, vai deputāta rīcībā ir pietiekamas iespējas iegūt informāciju un apmainīties ar to, ne vien uzklausot vēlētāju viedokli klātienē un iepazīstoties ar reālo situāciju dažādos valsts reģionos, bet arī ar dažādu informācijas tehnoloģiju palīdzību. Savukārt, lai nodrošinātu pilnvērtīgas iespējas piedalīties Saeimas darbā deputātiem no dažādiem valsts novadiem, būtiskas ir arī garantijas, kas attiecas uz dzīvojamo telpu. Tādējādi noregulējums jautājumos, kas skar dažādu ar deputāta darbību saistītu izdevumu atlīdzību, ir būtiska deputāta statusa daļa un šā noregulējuma noteikšanai būtu jāatbilst tādiem pašiem principiem kā atalgojuma noteikšanai. Līdzīgu viedokli izteikusi arī Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa, uzsverot, ka no konstitucionāli tiesiskā viedokļa visumā ir iebilstams, ka likums pilnvaro landtāga prezidiju noteikt virkni ar atlīdzību deputātiem saistītu jautājumu, jo līdz ar to būtiska daļa deputātu finansiālā nodrošinājuma tiek noteikta procedūrā, kas nav pakļauta sabiedrības kontrolei (sk. Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 1975. gada 5. novembra spriedumu lietā nr. 2 BvR 193/74; publicēts: BVerfGE 40, 296, 327). Tādējādi demokrātiskā un tiesiskā valstī deputātu atalgojums un darbības garantijas nosakāmas ar likumu. 6. Prezidijs, izdodot apstrīdēto aktu, bija tiesīgs noteikt tikai to, ko Saeima ietvērusi Kārtības rullī paredzētajā pilnvarojumā. Turklāt Prezidijam bija jāņem vērā arī citi normatīvie akti - vispirms Satversme. Pieņemot apstrīdēto aktu, Prezidijam līdztekus citam bija jādara arī viss iespējamais, lai kliedētu to caurskatāmības deficītu, ko radījusi šā jautājuma izlemšanas nodošana Prezidijam. Iztulkojot Kārtības ruļļa 14. pantu, lietojama ne tikai gramatiskā, bet arī un it īpaši sistēmiskā, teleoloģiskā un vēsturiskā tiesību normu iztulkošanas metode. 6.1. Sistēmiski interpretējot Kārtības ruļļa 14. pantu, jāņem vērā Satversmes 33. pants un Kārtības ruļļa 12. un 13. pants. Šo Kārtības ruļļa pantu mērķis ir izpildīt Satversmes 33. panta prasības - noteikt Saeimas locekļiem atalgojumu no valsts līdzekļiem. Pieņemot Satversmi, tajā tika nostiprināts tam laikam progresīvs viedoklis, proti, ka Saeimas loceklis saņem "atalgojumu". Kā Satversmes sapulces sēdē, izskatot Satversmes projektu pirmajā lasījumā, atzina referents Marģers Skujenieks: "Komisija šinī pantā gribēja noteikt to kā pamatdomu, ka tautas priekšstāvju darbs ir atalgojams" (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 18. burtnīca, 1697. lpp.). Arī Latvijas tiesību zinātnieki jau sākotnēji akcentējuši Saeimas deputāta kā demokrātiskas valsts parlamenta locekļa statusu. Jo "moderna tiesiska valsts - sevišķi demokrātiskā republika - pēc savas būtības stipri atšķiras no 19. gadu simteņa duālās konstitucionālās monarhijas. ... Deputāti tagad izpilda savu publisko kalpību, strādā savu valstij vajadzīgo darbu tāpat kā citi valsts darbinieki; ... nav vairs pamata principiālas starpības uzturēšanai starp deputātiem un citiem valsts darbiniekiem" (Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga, A. Gulbis, 1930, 125. lpp.). Faktiski Satversmē jau sākotnēji ir nostiprināts stāvoklis, ko tādas valstis, kuru konstitūcijās pārņemtas senāku konstitūciju normas, iedibinājušas vēlāk. Proti, no atlīdzības par īpašiem, ar mandātu saistītiem izdevumiem ir izveidojušies uzturlīdzekļi deputātam un viņa ģimenei, kas tiek izmaksāti no valsts kases kā atlīdzinājums par deputāta nodarbināšanu parlamentā, kur mandāts kļuvis par pilna laika darbu. No atlīdzības personai, kas ieņem goda amatu, ir izveidojusies samaksa par darbību parlamentā. Kārtības ruļļa 12. un 13. pantā atspoguļotas ne vien deputāta tiesības saņemt atalgojumu, bet arī pienākums maksāt nodokļus likumā noteiktā kārtībā. No vienas puses, deputāts atalgojumu "nopelna" kā valsts varas pārstāvis - pildot Saeimas locekļa funkcijas. Tātad deputāta tiesības saņemt atalgojumu izriet no viņa kā vēlēta tautas priekšstāvja statusa. No šā viedokļa ir pamatots Saeimas atbildes rakstā ietvertais apgalvojums, ka Saeimas deputāts un apgabaltiesas piesēdētājs neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tomēr šajā gadījumā tikai tiktāl, ciktāl ir runa par atalgojuma apmēru. Deputāta atalgojumam jāatbilst ar amata nozīmīgumu saistītajai atbildībai un noslodzei, kā arī šā amata rangam konstitucionāli tiesiskajā iekārtā. Parlamentārā ienākuma aprēķinam jābūt tādam, lai tas neapdraudētu deputāta lēmumu brīvību un iespēju pievērsties parlamentārajai darbībai, arī pilnīgi vai daļēji atsakoties gūt ienākumus no savas profesijas. Turklāt jāņem vērā ierobežojumi, ko deputātu saimnieciskajai darbībai nosaka Satversme un Korupcijas novēršanas likums. 1929. gadā, referējot par Kārtības ruļļa projektu, deputāts Alberts Kviesis uzsvēra: "Līdz šim deputātiem algas noteica budžeta kārtībā. Bet tas nav vēlams, pēc komisijas domām, jo katru gadu ceļas liekas pārrunas par šo jautājumu, un ar to var dzīt lieku demagoģiju, kas nevienam par labu nevar nākt. Ja jau visiem ir noteiktas algas, tad arī deputāti nav jānostāda izņēmuma stāvoklī. Līdzšinējās deputātu algas bija piemērotas valsts ierēdņu IV kategorijai. Komisija atzina, ka deputātu stāvoklis, viņu atbildīgais pienākums prasa, lai viņu atalgojums nebūtu mazāks par valsts ierēdņu atalgojumu, un tāpēc apstājās pie I kategorijas un pēc tās tad arī noteica deputātu atalgojumu" (Latvijas Republikas III Saeimas stenogrammas. Rīga, Latvijas Republikas Saeima, 1929, 580. lpp.). Demokrātiskā valstī, nosakot parlamenta locekļa atalgojumu, parlamentam attiecībā uz konkrētām summām zināmās robežās ir liela brīvība. Atsvars šai brīvībai ir caurskatāma procedūra, kas nodrošina sabiedrības kontroli. No otras puses, maksājot nodokļus, deputāts rīkojas nevis kā valsts varas pārstāvis, bet kā ikviens pilsonis, kuram ir noteikti ienākumi, attaisnotie izdevumi, ģimenes stāvoklis, dzīvesvieta u. tml. Pienākums maksāt nodokļus izriet nevis no deputāta kā valsts varas pārstāvja attiecībām ar valsti, bet no statusa, kas deputātam ir kā šīs valsts pilsonim, kā personai, kura šajā valstī gūst ienākumus vai kurai šai valstī ir īpašums. Šajās attiecībās deputāts ir vienlīdzīgs ar citām fiziskajām personām, kuras gūst tikpat lielus ienākumus, un tāpat apliekams ar nodokļiem likumā noteiktā kārtībā. Deputāta amats pats par sevi nav un nevar būt pamats nodokļa atlaidēm vai papildu maksājumiem. To Saeima paredzējusi arī Kārtības ruļļa 12. un 13. pantā, nosakot atalgojuma izkārtojumu, bet 12. panta ceturtajā daļā paredzot, ka šis atalgojums ir apliekams ar nodokļiem likumā noteiktajā vispārējā kārtībā. Tādējādi Kārtības ruļļa 12. pantā ir izsmeļoši uzskaitīts, kas ietilpst deputāta atalgojumā, t. i., deputāta ienākumos no darbības parlamentā. Prezidijam ir tiesības un pienākums noteikt deputātu atalgojumu, ietverot tajā mēneša algu, piemaksas Prezidija locekļiem un komisiju un frakciju amatpersonām, kā arī atlīdzību par piedalīšanos Saeimas komisiju darbā. Cita veida piemaksas, atlīdzību vai kā citādi nosauktus ienākumus no darbības parlamentā Prezidijs deputātiem nav tiesīgs noteikt. 6.2. Kārtības ruļļa 12. panta otrā daļa noteic, ka "naudu reprezentācijas izdevumiem deputāts saņem no budžetā paredzētajiem līdzekļiem". No minētā panta ceturtās daļas un 14. panta otrās daļas izriet, ka šī īpašā kompensācija, atšķirībā no 12. pantā noteiktā deputātu atalgojuma, nav pakļauta aplikšanai ar nodokļiem. Zināmā mērā līdzīgas garantijas paredzētas arī virknei citu augstu valsts amatpersonu, tomēr sakarā ar deputātu darbu tās iegūst sevišķu saturu. Ņemot vērā deputāta darbību specifiskos - ar politiku saistītos apstākļos, būtu problemātiski pakļaut šos izdevumus kādas parlamentāras vai ārpusparlamentāras institūcijas izlemšanai un akceptēšanai. Dažādu politisko spēku pārstāvjiem par tās vai citas reprezentācijas nepieciešamību un lietderību neapšaubāmi rastos domstarpības, kas varētu apgrūtināt pie mazākuma piederošo deputātu reprezentāciju, un tas savukārt neatbilstu demokrātiskas valsts parlamentārajai praksei. Tāpēc reprezentācijas izdevumi ir īpaša deputāta darbības garantija, kam ir kompensācijas raksturs. Reprezentācijas izdevumu apmēra noteikšanu saprātīgās robežās garantē vispirms sabiedrības kontrole. Tāpēc šai atlīdzībai jābūt precīzi noteiktai kā atsevišķai summai, turklāt deputātu vienlīdzības princips prasa, lai tā būtu vienāda visiem deputātiem. Reprezentācijas izdevumu atlīdzību Saeima noteikusi Kārtības ruļļa 12. pantā kā atsevišķu pozīciju. Kārtības ruļļa 14. panta pirmā daļa kopsakarā ar 12. pantu iztulkojama tādējādi, ka 14. panta pirmajā daļā ir runa par "citiem, iepriekš neminētiem" izdevumiem, kas deputātam radušies, pildot savus pienākumus. 14. panta otrā daļa precizē jautājumus par aplikšanu ar nodokļiem, nevis nosaka šo kompensāciju. Tas, ka Prezidijs reprezentācijas izdevumus apstrīdētajā aktā noteicis vienā kopējā summā ar citiem kompensējamiem izdevumiem, apgrūtina sabiedrības kontroli pār šo pozīciju. 6.3. Kārtības ruļļa 14. panta pirmā daļa noteic, ka Prezidijam Saeimas budžeta ietvaros ir jāizstrādā tāda kārtība, kas paredz noteiktā apmērā citu tādu izdevumu (izņemot reprezentācijas izdevumus) kompensāciju, kuri deputātam radušies, pildot deputāta pienākumus. Kārtības ruļļa 14. panta mērķis ir radīt deputātiem iespējas piedalīties Saeimas darbā un pārstāvēt vēlētāju kopumu neatkarīgi no tā, kurā reģionā deputāti dzīvo, kā arī atlīdzināt deputātiem tos izdevumus, kas tiem radušies, pildot savus pienākumus. Šajā gadījumā Kārtības rullī ietverts pilnvarojums Prezidijam noteikt kompensācijas par izdevumiem, "kas ir patiešām radušies". Kārtības ruļļa 14. pantā nav ietverts pilnvarojums Prezidijam noteikt, kurām, kādām, cik lielām vai kā nosauktām izmaksām ir kompensāciju raksturs (kā to varētu secināt no Saeimas Juridiskās komisijas 2001. gada 27. septembra vēstules nr. 9/3-243 Saeimas Revīzijas komisijai). Gluži otrādi, no Kārtības ruļļa 14. panta izriet Prezidija tiesības noteikt kompensācijas par izdevumiem, kas radušies un turklāt objektīvi saistīti ar deputāta pienākumu pildīšanu. Tikai šīs Prezidija noteiktās kompensācijas par izdevumiem, kas patiešām radušies, nav apliekamas ar nodokļiem. Turklāt Prezidijam bija jānosaka tāda kārtība, kas atbilst šiem pilnvarojuma ietvariem. Arī citu valstu tiesu praksē, piemēram, Vācijā, ir atzīts, ka tikai atlīdzība par īpašiem izdevumiem, kas patiešām ir radušies, objektīvi samēroti un ar mandātu saistīti, var netikt aplikta ar nodokļiem (sk. Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 1975. gada 5. novembra spriedumu lietā nr. 2 BvR 193/74; publicēts: BVerfGE 40, 296, 328). 7. Jautājumu par to, kādu kompensācijas kārtību izvēlēties, Kārtības rullis atstāj Prezidija ziņā, tomēr šai kārtībai jābūt tādai, lai katrā konkrētā gadījumā kompensētu izdevumus, kas patiešām radušies, realizējot deputāta pilnvaras. 7.1. E. Ikvilds tiesas sēdē apgalvoja, ka izraudzīts "normatīvais izdevumu atlīdzības mehānisms". Šāds mehānisms varētu būt piemērots tikai gadījumos, kad pienācīgu attaisnojošu dokumentu iegūšana ir neiespējama, vai arī gadījumos, kad laika un darba ekonomija, kas rodas, atsakoties no izdevumus apliecinošu dokumentu pieprasīšanas, ir samērīga ar iespējamo ekonomiju, kura netiek gūta, precīzi uzskaitot izdevumus. Minētās metodes pamatā ir ekonomiski pamatoti vai uz ilgstošu pieredzi balstīti aprēķini. Jābūt skaidri noteiktiem kritērijiem, kas pamatoti ar konkrētiem aprēķiniem, lai ne tikai ikviens nodokļu maksātājs, bet arī deputāts un deputāta kandidāts varētu gūt ieskatu par to, kāda daļa no attiecīgās summas paredzēta reprezentācijas izdevumiem, kāda - pasta, sakaru pakalpojumiem utt. No deputātu vienlīdzības viedokļa nav attaisnojams, ka tie deputāti, kuru rīcībā nodots dienesta mobilais tālrunis, saņem tādas pašas kompensācijas par sakaru pakalpojumiem kā deputāti, kuri savas mobilās dienesta sarunas apmaksā no minētajām kompensācijām. Nav objektīvi pamatotas un samērotas arī kompensācijas par transportu. Piemēram, apstrīdētā akta 6. punktā paaugstināta un diferencēta ar transporta lietošanu saistītu izdevumu kompensācija paredzēta tiem deputātiem, kas "dzīvo" 60 un vairāk kilometru attālumā no Rīgas. Prezidijs norāda, ka jēdzienā "dzīvo" ietilpst nevis deputāta faktiskā dzīvesvieta, bet gan viņa pastāvīgā dzīvesvieta ārpus Rīgas pirms stāšanās pie deputāta pienākumu pildīšanas. Tas, ka deputāts īrē dzīvojamo platību Rīgā un saņem kompensāciju par šiem izdevumiem, neesot pamats, lai deputāts nesaņemtu paaugstinātu kompensāciju par transporta izdevumiem. Deputāts parasti tiekot ievēlēts pēc savas pastāvīgās dzīvesvietas, un, lai tiktos ar saviem vēlētājiem vai ģimeni, viņam rodoties lielāki izdevumi. Šis atbildes rakstā paustais viedoklis ir pretrunā ar to, ka "parlaments ir tautas priekšstāvniecības iestāde un parlamenta locekļi (deputāti) ir tautas priekšstāvji, bet nevis kāda atsevišķa valsts novada (vēlēšanu apgabala vai vēlēšanu iecirkņa) … priekšstāvji" (Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga, A. Gulbis, 1930, 123. lpp). Turklāt, kā redzams no lietas materiāliem, šādas kompensācijas par transporta izdevumiem saņem arī deputāti, kuri pieprasījuši kompensāciju par dzīvojamās telpas īri un kuri pastāvīgi dzīvo Rīgā. Tādējādi minētie deputāti ir vai nu labākā situācijā nekā citi parlamenta locekļi, jo var atļauties lielākus izdevumus par transportu, vai arī gūst iespēju izmantot šo naudu citiem mērķiem, tas ir, kā papildu ienākumu. Acīmredzami neatbilstoša Kārtības ruļļa 14. pantā ietvertajam uzdevumam ir dzīvojamās telpas īres kompensācijas noteikšana ar "normatīvo metodi". Tas, ka, nosakot šīs kompensācijas, to apmērs nav pamatots ar konkrētiem aprēķiniem, redzams no atbildēm uz tiesnešu jautājumiem. Tā E. Ikvilds sākotnēji apgalvoja, ka viņam "bija, gatavojoties tiesai, iespēja saņemt informāciju, ka bija ņemti vērā līdzšinējie izdevumi un esošā dzīvokļa cena Rīgā, kāda ir", bet pēc jautājuma "Cena?" teikto izlaboja: "Nē, nu cik īres maksa." Arī Saeimas sekretāres biedrs A. Bartaševičs nevarēja paskaidrot, par cik lielu dzīvokli īsti ir runa, tikai norādīja, ka kompensācija noteikta tik liela, "cik maksā vidēji dzīvoklis netālu no Saeimas, lai deputāts varētu izmitināties un apmeklēt savu darbavietu. Tā bija izvēlēta, vadoties no atsauksmēm, no trim, ja es nemaldos, firmām, nekustamā īpašuma firmām, kas nodarbojas ar dzīvokļu izīrēšanu, un tāpēc arī parādījās šī summa - 200 latu." Tādējādi nevar apgalvot, ka apstrīdētā akta 7. punkts balstīts uz precīziem, ekonomiski pamatotiem aprēķiniem. Turklāt papildu pienākumi, kas rastos, pievienojot konkrētos izdevumus apliecinošos dokumentus, piemēram, kvītis par īres samaksu un īres līgumu, nemaz neprasītu nesamērīgi lielu darba un laika patēriņu salīdzinājumā ar izmaksājamo summu - līdz 200 latiem. 7.2. Apstrīdētā akta 7. punktā ietvertais noteikums "nepieciešams īrēt" acīmredzami neatbilst Kārtības ruļļa 14. panta jēgai. Ņemot vērā, ka dzīvojamā telpa nepieciešama katram deputātam, deputāts var būt vai nu īpašnieks tai dzīvojamajai telpai, kurā viņš dzīvo, vai šīs telpas īrnieks, vai arī ģimenes loceklis personai, kas īrē dzīvojamo telpu vai ir tās īpašnieks. Deputātu iedalījumam pēc minētajiem kritērijiem nav sakara ar deputāta pienākumu pildīšanu. Tas vien, ka deputātam "nepieciešams īrēt" dzīvojamo telpu, nenozīmē, ka šie izdevumi radušies sakarā ar deputāta pienākumu pildīšanu. No lietas materiāliem redzams, ka deputāti šo nepieciešamību reizēm pamato ne tikai ar deputāta pienākumu pildīšanu, bet arī ar remontu dzīvesvietā u. tml. Arī E. Ikvilds tiesas sēdē pieļāva iespēju, ka deputātam varētu būt nepieciešams īrēt dzīvojamo telpu tādēļ, ka "dalās ģimenes, apvienojas ģimenes, viss var notikt…". Dzīvojamās telpas īres izdevumi parasti ietilpst to pakalpojumu apmaksā, ko persona sedz no saviem ienākumiem. Par to liecina arī fakts, ka iztikas minimuma preču un pakalpojumu grozā, ko aprēķina atbilstoši Latvijas Republikas Ministru padomes 1991. gada 8. aprīļa lēmuma nr. 95 "Par iedzīvotāju naudas ienākumu indeksācijas nodrošināšanu" 3. pielikumam, ietverta arī īres maksa un komunālie maksājumi. Izdevumi, kas nepieciešami, lai deputāts būtu nodrošināts ar tādu dzīvojamo telpu, kas atbilst deputāta statusam, ņemami vērā, nosakot deputāta ar nodokļiem apliekamā atalgojuma lielumu. Par to atalgojumu, kas šobrīd noteikts deputātam, šādas iespējas ir nodrošināmas. Dzīvojamās telpas īres izdevumi par kompensācijas priekšmetu var tikt uzskatīti tikai gadījumos, ja sakarā ar dienesta pienākumu pildīšanu personai nepieciešams īrēt vai nu citu dzīvojamo telpu, vai papildu dzīvojamo telpu, t. i., dzīvojamo telpu citā apvidū vai dzīvojamo telpu ar konkrētām īpašībām. Tiesas sēdē J. Dobelis apstiprināja, ka deputāti šobrīd ir nodrošināti ar pietiekami ērtām darba telpām Saeimas namā. Līdz ar to nevar pieņemt, ka deputātam nepieciešama kāda papildu telpa darbam. Nevar piekrist Prezidija viedoklim, ka deputātam ir tiesības īrēt dzīvojamo telpu jebkurā Latvijas teritorijas daļā, pieprasot par to kompensāciju, jo Satversmes 15. pants noteic, ka Saeima savas sēdes notur Rīgā. Dzīvojamās telpas īres izdevumi ar deputāta pilnvaru pildīšanu varētu būt saistīti tikai gadījumos, kad deputātam nepieciešams papildus īrēt dzīvojamo telpu Rīgā - vietā, kur notiek Saeimas sēdes -, ja deputāts dzīvo noteiktā attālumā ārpus Rīgas. Šādus izdevumus zināmā līmenī atlīdzināt ir ne vien tiesības, bet pienākums. Pretējā gadījumā tiktu radīta nepieļaujama nevienlīdzība starp deputātiem no dažādiem valsts reģioniem. Tomēr šajā gadījumā Prezidijam būtu jānosaka skaidri un pamatoti kritēriji, pēc kuriem minētie izdevumi atlīdzināmi un pēc kuriem nosakāms, vai tie patiešām radušies sakarā ar deputāta pienākumu pildīšanu. Turklāt atbilstoši panta mērķim precizējams, kas ietilpst jēdzienā "dzīvojamās telpas īres izdevumi". Tādējādi apstrīdētais akts neatbilst Kārtības ruļļa 14. pantā ietvertajam Saeimas pilnvarojumam noteikt kārtību, kādā kompensējami izdevumi, kas deputātam radušies un kas ir saistīti ar deputāta pienākumu pildīšanu. 8. Ņemot vērā Satversmes 6. pantā noteikto, vēlēšanu jomā citastarp jābalstās uz to, ka ikvienam jābūt iespējai savas pilsoņa tiesības realizēt maksimāli vienlīdzīgā veidā. Tas attiecas ne vien uz aktīvo un pasīvo vēlēšanu tiesību realizēšanu šaurākā nozīmē, bet arī uz mandāta realizēšanu. Satversmes 5. pants noteic, ka Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem. Vēlēšanu tiesības un parlamentārās tiesības nepazīst attiecībā uz deputāta statusu būtiskus, sevišķus, ar deputāta personu saistītus apstākļus, kas varētu attaisnot atšķirības deputātu statusā. Visiem parlamenta locekļiem savā starpā jābūt formāli vienlīdzīgiem. Satversmes 91. pantā ietvertais vispārējais vienlīdzības princips šo noteikumu vēl nostiprina. No tā izriet: ikvienam neatkarīgi no sociālajām atšķirībām, arī no mantiskā stāvokļa, ir jābūt vienlīdzīgām iespējām kļūt par parlamenta locekli un ievēlēšanas gadījumā realizēt mandātu ar citiem deputātiem vienlīdzīgos apstākļos. Bez tam katram deputātam pienākas vienlīdz augsti aprēķināts atalgojums neatkarīgi no tā, vai viņam pieder dzīvojamā telpa vai viņš to īrē, kā arī neatkarīgi no tā, cik tālu viņš dzīvo no Rīgas u. tml. Izņēmums atalgojuma ziņā, pamatojoties uz svarīgiem apstākļiem, ir atzīstams tikai attiecībā uz Saeimas locekļiem, kas ar Saeimas lēmumu pilda sevišķas parlamentārās funkcijas, piemēram, Saeimas priekšsēdētāju, Saeimas sekretāru. Tāpat vienlīdzīgi jāizturas pret Saeimas locekļiem, nodrošinot to iespējas pildīt ar mandātu saistītos pienākumus gan Saeimā, gan ārpus tās. Nav pieļaujams, ka atkarībā no apstākļiem, kas saistīti ar deputāta dzīvesvietu, to, vai viņš īrē vai neīrē dzīvokli u.tml., deputātam tiek noteiktas plašākas vai šaurākas iespējas realizēt savas pilnvaras. Minētajām iespējām ir jābūt vienlīdzīgām. Vai tās realizēt, - tas savukārt ir deputāta ziņā. Tomēr absolūti nepieļaujama ir situācija, ka deputātam rodas materiāls stimuls nepildīt savus pienākumus, piemēram, transportam vai sakaru pakalpojumiem domāto naudu saņemt arī tad, ja tā netiek tērēta paredzētajam mērķim. Prezidijs apstrīdētajā aktā nav noteicis deputātiem vienlīdzīgas iespējas pildīt deputāta pilnvaras. Atšķirības, pēc kurām deputāti iedalīti tādos, kuri var saņemt katru konkrēto kompensāciju noteiktā apmērā, nav objektīvas. Līdz ar to apstrīdētais akts ir pretrunā arī ar Satversmes 91. pantu. Apstrīdētās normas, kļūstot saistošas nākamā sasaukuma deputātiem, aizskartu katra konkrēta deputāta, tātad arī potenciālā deputāta I. Silāra tiesības vienlīdzīgos apstākļos ar citiem deputātiem realizēt savas pilnvaras. Turklāt savtīguma ēna, ko šie noteikumi met ne vien uz tiem deputātiem, kuri izmanto noteikumos paredzētās kompensācijas par izdevumiem, kas nav radušies vai nav saistīti ar deputāta pienākumu pildīšanu, bet arī uz deputātiem, kuri godprātīgi prasa kompensēt tikai tos izdevumus, kas patiešām radušies un ir saistīti ar deputāta pienākumu pildīšanu, aizskar Saeimas deputāta godu un cieņu. Tiesas sēdē arī Saeimas Saimnieciskās komisijas priekšsēdētājs J. Dobelis atzina: "Pilnīgi es piekrītu, un es kā viens no simts Saeimas deputātiem esmu atbildīgs par Saeimas godu. Diemžēl Latvijas valstī Saeima un Saeimas deputāts tiek uzskatīts par kaut ko tādu, par kuru katrs var pasmaidīt." Pamatots ir viedoklis, ka personai var rasties grūtības izšķirties par deputāta pienākumu uzņemšanos, pirms deputātu darba nosacījumi nav sakārtoti atbilstoši Satversmes prasībām. Tādējādi apstrīdētais akts neatbilst ne vien Kārtības ruļļa 14. pantam, bet arī Satversmes 91. pantam. 9. Izdodot apstrīdēto aktu, Prezidijam bija saistoši ne vien Satversme un Kārtības rullis, bet arī citi likumi, tostarp nodokļu likumi un likums "Par grāmatvedību". Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 4. panta otrā un trešā daļa paredz, ka "jebkura persona, kas gūst ienākumus Latvijas Republikā, ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa vai uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāja, ja konkrētā nodokļa likumā nav noteikts citādi", un "jebkurš ienākums, ko gūst personas, kas ir iekšzemes nodokļu maksātājas, ir apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli vai uzņēmumu ienākuma nodokli, ja konkrētā nodokļa likumā nav noteikts citādi". Nav pamatots E. Ikvilda viedoklis, ka likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta 16. punkts "nepārprotami pasaka, ka, ja likumi un valdības noteikumi nosaka kompensāciju veidus, tad šajā gadījumā šīs kompensācijas nav apliekamas..." Minētais punkts noteic, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietvertas un ar nodokli netiek apliktas "kompensācijas izmaksas likumos un Ministru kabineta noteikto normu ietvaros". Turklāt minētā panta konstrukcija kopumā apliecina, ka likumdevējs strikti ierobežojis summas, kas nav apliekamas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, ņemot vērā ne vien izmaksas nosaukumu, bet arī apmēru. Piemēram, atbilstoši 14. punktam darbinieka vai viņa radinieku (tuvinieku) nāves gadījumā darba devēja piešķirtais bēru pabalsts nav apliekams ar nodokli tikai gadījumos, ja tas nepārsniedz 150 latu. Tādējādi Prezidijam bija jāņem vērā ne tikai izmaksas nosaukums, bet arī apmērs. Proti, kompensāciju izmaksas atbilstoši likumam "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" nav apliekamas ar nodokli tikai likumos un Ministru kabineta noteikto normu ietvaros. Šajā gadījumā - deputātiem izmaksājamās kompensācijas nav apliekamas ar nodokli Kārtības rullī noteiktajos ietvaros, tas ir, apmērā, kas atbilst izdevumiem, kādi deputātiem radušies, pildot deputāta pienākumus. Nosakot izmaksas, kas virknē gadījumu pēc apmēra ir lielākas, nekā izdevumi, kas radušies, bet virknē gadījumu vispār nav saistītas ar izdevumiem, kas radušies, pildot deputāta pienākumus, Prezidijs faktiski ir noteicis daļai deputātu ne vien papildu ienākumus, kas atsevišķos gadījumos pārsniedz deputāta mēnešalgu, bet arī nelikumīgi atbrīvojis šos ienākumus no aplikšanas ar nodokļiem. Gan Saeimas deputāti, gan I. Silārs kā tiesas piesēdētājs (tiesnesis) ir divu valsts varas atzaru - likumdevējvaras un tiesu varas - pārstāvji, kas gūst ienākumus, pildot vēlētu valsts amatu. Šajās attiecībās tie atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Taču Prezidijs nepamatoti pret Saeimas deputātiem noteicis atšķirīgu attieksmi, daļai deputātu radot iespējas saņemt virkni ar nodokļiem neapliekamu ienākumu. Tādējādi apstrīdētais akts neatbilst ne vien likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta 16. punktam, bet arī Satversmes 91. pantam. 10. Nav pamatots Prezidija apgalvojums, ka apstrīdētais akts nodrošina iespējas kontrolēt to, vai kompensācijas pieprasītas likumīgi. Apstrīdētā akta pielikumā pievienotajā iesnieguma veidlapā no deputāta tiek prasīts tikai tas, lai viņš ar savu parakstu apliecina, ka viņam nepieciešama kompensācija. Lai gan no apstrīdētā akta izriet, ka kompensācijas piešķiršanai nepieciešams Saeimas Saimnieciskās komisijas lēmums, tajā nav iestrādātas normas, kas prasītu, lai Saimnieciskā komisija pārliecinātos par to, vai kompensācijas pieprasītas pamatoti. Apstrīdētā akta 10. punktā paredzētā iespēja lemt par nepamatoti izmaksāto summu ieturēšanu faktiski nenodrošina kontroli. Arī praksē, kā izriet no tiesas sēdē J. Dobeļa sacītā, viņa vadītā komisija deputātu iesniegto kompensācijas pieprasījumu pamatotību nekontrolē. Līdz ar to iesniegto ziņu patiesumu attiecībā uz izdevumiem, kas deputātam radušies, apliecina tikai konkrētā deputāta iesniegums Saeimas Saimnieciskajai komisijai un apstrīdētā akta 10. punktā šķietami paredzētā kontrole uzskatāma par deklaratīvu normu. To, cik likumīgi, lietderīgi un pareizi valsts budžeta līdzekļus izlieto izpildvaras un tiesu varas institūcijas, citastarp pārbauda Valsts kontrole. Taču uz likumdevējvaru - Saeimu - saskaņā ar likuma "Par Valsts kontroli" 1. panta otro daļu Valsts kontroles darbība nav attiecināma. Saeimā analogas funkcijas veic iekšējā kontroles institūcija - Revīzijas komisija, kuras uzdevums saskaņā ar Kārtības ruļļa 185. panta pirmo daļu, citastarp, ir pārbaudīt Saeimas izdevumu lietderību un likumīgumu. Kā izriet no P. Maksimova teiktā, Revīzijas komisija jau 2000. gada rudenī ir secinājusi, ka tās pienākums kontrolēt Saeimas izdevumu pamatotību un likumību ietver nepieciešamību kontrolēt arī deputātiem izmaksājamās kompensācijas. Savukārt, veicot gada revīziju, tā konstatējusi, ka apstrīdētajā aktā nav paredzēts kontroles mehānisms, un aicinājusi Prezidiju noteikt pārskata vai attaisnojošo dokumentu iesniegšanu, tāpēc ka deputāti, atsaucoties uz apstrīdēto aktu, atsakās sniegt nepieciešamos dokumentus. Arī Saeimas Juridiskā komisija un Juridiskais birojs, no vienas puses, atsaucoties uz Kārtības ruļļa 185. pantu, apgalvo, ka Revīzijas komisijai jāpārbauda Saeimas grāmatvedība, izdevumu lietderība un likumība taču no otras - uzskata, ka nedz Kārtības rullis, nedz apstrīdētais akts neparedz Revīzijas komisijai tiesības pieprasīt no deputātiem attaisnojošu dokumentu iesniegšanu. Nav pamatots Saeimas Juridiskā biroja viedoklis, ka atsevišķu papildu ziņu izprasīšana no Saeimas deputātiem varot aizskart likumā noteikto deputāta statusu. Kārtības ruļļa 17. panta ceturtā daļa, kas liedz izņemt dokumentus "pie Saeimas locekļa", balstīta uz Satversmes 29. un 30. pantā noteikto deputāta imunitāti, tātad, saistīta ar kriminālvajāšanu vai administratīvo pārkāpumu, nevis Saeimas iekšējo kontroli. Deputāta imunitātes mērķis galvenokārt ir pasargāt deputātu no nepamatotas citu varas atzaru ietekmes, kas varētu traucēt deputātam pildīt viņa pienākumus. Turklāt Kārtības ruļļa 17. panta ceturtā daļa vērsta uz dokumentu piespiedu izņemšanu. Revīzijas komisijai kā Saeimas institūcijai ir tiesības aicināt deputātu apliecināt, vai viņš Saeimas budžeta līdzekļus izlietojis pamatoti. Šādas Revīzijas komisijas tiesības praksē atzinusi arī daļa deputātu, kuri, kā apgalvo P. Maksimovs, uzrādījuši komisijai īres līgumus. Vienlaikus apstrīdētais akts, neparedzot ietvert deputāta iesniegumā par kompensācijas pieprasīšanu pietiekami izsmeļošu informāciju, apgrūtinājis Saeimas Revīzijas komisijas darbu. Tā kā attiecībā uz deputātiem izmaksājamām kompensācijām nav nekāda iekšējās kontroles mehānisma, šīs amatpersonas šajā jomā atrodas ārpus jebkādas kontroles, un sabiedrība nevar būt pārliecināta, ka deputāti saņem kompensācijas par izdevumiem, kas viņiem, pildot deputāta pienākumus, patiešām radušies. Tas ne tikai ir pretrunā ar Satversmes 1. pantu, bet arī aizskar ikvienu esošo un potenciālo deputātu, jo šaubas par atsevišķu deputātu godprātību šo kompensāciju pieprasīšanā sabiedrība attiecina arī uz tiem deputātiem, kuri kompensācijas pieprasa pamatoti. Šāda situācija apgrūtina ikviena deputāta darbību parlamentā, apdraud ticību parlamentārajai iekārtai kopumā, kā arī veicina tiesisko nihilismu sabiedrībā. Demokrātiskā un tiesiskā valstī valsts budžeta līdzekļu izlietojumam jābūt likumīgam un pamatotam un informācijai par to - atklātai un pārredzamai. Deputāti kā personas, kas tērē budžeta līdzekļus valsts amatpersonas pienākumu izpildei, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar ikvienu valsts amatpersonu, kas tērē valsts līdzekļus savu pienākumu izpildei. Nenosakot apstrīdētajā aktā kontroles mehānismu, pret Saeimas deputātiem ir pieļauta atšķirīga attieksme, kādu nebauda citas valsts amatpersonas, kas tērē valsts līdzekļus savu pienākumu izpildei. Šāda attieksme ir pretrunā ar Satversmes 91. pantu. Tādējādi apstrīdētais akts ir pretrunā ar Satversmes 1. un 91. pantu. 11. Kaut arī I. Silārs prasa atzīt par spēku zaudējušiem tikai apstrīdētā akta 4., 5., 6., 7., 8. punktu un 9. punkta pirmo teikumu, jāņem vērā, ka minētie punkti ir nesaraujami saistīti ar pārējiem apstrīdētā akta punktiem. Bez minētajiem punktiem apstrīdētajam aktam zūd jēga. Konstatējot tā atsevišķu punktu neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, jālemj par apstrīdētā akta atbilstību kopumā. 12. Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētais akts atzīstams par spēku zaudējušu, jāņem vērā, ka tajā esošās normas ir vienīgais tiesiskais regulējums, kas noteica un nosaka kompensācijas arī visiem tiem deputātiem, kam patiešām radušies ar mandātu saistīti izdevumi, tostarp deputātiem, kas veic pienākumus Saeimā, saglabājot pastāvīgu dzīvesvietu attālās Latvijas pilsētās un novados. Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a : Atzīt ar Latvijas Republikas Saeimas Prezidija 2000. gada 28. februāra lēmumu "Par kārtību, kādā piešķiramas un izmaksājamas kompensācijas Saeimas deputātiem" un ar to apstiprinātos "Noteikumus par kārtību, kādā no Saeimas budžeta kompensējami izdevumi, kas radušies deputātiem, realizējot savas pilnvaras" par neatbilstošiem Satversmes 1. un 91. pantam un spēkā neesošiem no sprieduma publicēšanas dienas. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2002. gada 22. februārī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Endziņš