109. Article — noteic, ka bezdarba gadījumā ikvienam ir tiesības uz

sociālo nodrošinājumu. Cilvēka sociālās tiesības ir cilvēktiesību joma, kura valstu konstitucionālajos likumos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgi valsts pienākumi, tādēļ tās regulēšanas mehānisms atstāts katras valsts likumdevēja ziņā (sk. Satversmes tiesas 26.06.2001. spriedumu lietā Nr.2001-02-0106). Satversmes 109.pantā garantētā sociālā nodrošinājuma jēdziens konkretizēts likumā "Par sociālo drošību". Ar sociālo nodrošinājumu saprotot dažādus sociālās drošības pasākumus, arī sociālo apdrošināšanu, minētais likums attiecas "uz visām personām, kuru dzīvesvieta ir Latvijas teritorijā" (3.panta pirmā daļa). Ar šo likumu noteikti sociālās drošības sistēmas veidošanas un darbības principi, kā arī personu galvenās sociālās tiesības un pienākumi, un minētais likums sociālo tiesību jomā uzskatāms par tiesiskā regulējuma ietvarus nosakošu likumu. Ar likumu, pirmkārt, atzīts, ka tiesības uz sociālo apdrošināšanu ir vienas no galvenajām sociālajām tiesībām. Otrkārt, likums noteic, ka "katram ir tiesības uz sociālo apdrošināšanu saskaņā ar likumu" (5.panta pirmā daļa); ka "personai, kura apdrošinājusies sociālās apdrošināšanas institūcijās, ir tiesības uz materiālu nodrošinājumu… bezdarba gadījumā…" (5.panta otrās daļas 2.punkts); ka "sociālajai apdrošināšanai ir obligāti pakļautas personas, kuras ir nodarbinātas un saņem maksu par savu darbu" (5.panta trešās daļas 1.punkts). Treškārt, paredzot, ka "apdrošināto personu loku, kā arī apdrošināšanas veidus, kuriem tās obligāti pakļautas, nosaka likums", tiek ietverta norāde uz sociālās apdrošināšanas tiesiskā regulējuma sistēmu. Sociālo apdrošināšanu kā valsts organizētu pasākumu kopumu, sociāli apdrošināmo personu loku un sociālās apdrošināšanas veidus reglamentē likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu". Šīs sistēmas mērķis ir nodrošināt, lai, iestājoties likumā noteiktiem nelabvēlīgiem apstākļiem, tostarp arī bezdarbam, būtu apdrošināts personas risks zaudēt darba ienākumu. Viena no galvenajām sociālajai apdrošināšanai obligāti pakļauto personu grupām ir darba ņēmēji, turklāt neatkarīgi no tā, vai viņi ir Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji vai arī viņu uzturēšanās Latvijā ir laika ziņā ierobežota (ārvalstu darba ņēmēji), vai viņus nodarbina darba devējs, kas ir iekšzemes nodokļu maksātājs, vai arī darba devējs - ārvalstnieks (5.panta pirmā un otrā daļa). Likums noteic, ka "darba ņēmēji ir sociāli apdrošināmi atbilstoši visiem sociālās apdrošināšanas veidiem" (6.panta pirmā daļa). Tomēr šai vispārējai tiesību normai ir izņēmumi, kuri paredz vairākas darba ņēmēju kategorijas, kas obligāti apdrošināmas tikai atsevišķiem sociālās apdrošināšanas veidiem (6.pants). Ja darba devējs ir ārvalstnieks, tad ārvalstu darba ņēmējs nav apdrošināms bezdarba gadījumam (6.panta sestā daļa). Turpretī attiecībā uz ārvalstu darba ņēmēju, kuru nodarbina darba devējs - iekšzemes nodokļu maksātājs, šāds izņēmums nav paredzēts. Līdz ar to viņš ir pakļauts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem. Viens no valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem ir solidaritāte starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem. Līdz ar to, ja darba ņēmējs ir ticis obligāti apdrošināts bezdarba gadījumam, tad, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, tas ir, zaudējot darba ienākumu sakarā ar bezdarbu, viņam ir tiesības uz materiālu nodrošinājumu, pastāvot nosacījumam, ka viņa dzīvesvieta ir Latvijas teritorijā (likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 3.panta otrās daļas 1.punkts, 12.panta pirmā daļa, likuma "Par sociālo drošību" 5.panta otrās daļas 2.punkts). Tādējādi Satversmes 109.pantā garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā ir ikvienam darba ņēmējam, kurš šim gadījumam ir ticis obligāti apdrošināts un kura dzīvesvieta ir Latvijas teritorijā. 2. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā tiesību norma atbilst Satversmei, tā tulkojama kopsakarā ar normatīvajiem aktiem, kas reglamentē gan ārvalstnieku (bezvalstnieku) uzturēšanos Latvijas Republikā, gan arī viņu tiesības tikt nodarbinātiem un iesaistītiem sociālās apdrošināšanas sistēmā Latvijas teritorijā. Likuma "Par nodarbinātību" 6.panta pirmā daļa noteic bezdarbnieka statusa iegūšanas kritērijus. Kaut gan Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmā tiek iesaistīti ārvalstu darba ņēmēji, arī personas, kuras nav saņēmušas pastāvīgās uzturēšanās atļauju, apstrīdētā tiesību norma paredz, ka ārvalstnieks (bezvalstnieks) bezdarbnieka statusu var iegūt vienīgi tad, ja viņš šādu atļauju ir saņēmis. Savukārt likums "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam" paredz, ka tiesības uz bezdarba apdrošināšanas pakalpojumiem, arī bezdarbnieka pabalstu, ir tikai tām personām, kuras ir ieguvušas bezdarbnieka statusu, ir apdrošinātas bezdarba gadījumam un kurām ir šajā likumā noteiktais apdrošināšanas stāžs. Ārvalstniekus (bezvalstniekus) atļauts nodarbināt, ja viņu ieceļošana un uzturēšanās Latvijā ir legāla. Savukārt legālas ieceļošanas un uzturēšanās pamats ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, termiņuzturēšanās atļauja vai speciālā vīza. Likums "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" noteic, ka "termiņuzturēšanās atļauja ir dokuments, ko saņem ārvalstnieks vai bezvalstnieks, ja viņa uzturēšanās Latvijā laika ziņā ir ierobežota". No trim personu kategorijām, kurām ir tiesības uz termiņuzturēšanās atļauju, tikai Latvijas pilsoņa, nepilsoņa vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušā ārvalstnieka vai bezvalstnieka laulātā (turpmāk - termiņuzturēšanās atļauju saņēmušais laulātais) mērķis uzturēties Latvijā būtiski atšķiras no pārējo termiņuzturēšanās atļauju saņēmušo personu uzturēšanās mērķa. Ņemot vērā laulības noslēgšanas (ģimenes nodibināšanas) faktu, tikai termiņuzturēšanās atļauju saņēmušajam laulātajam ir (varētu būt) mērķis Latvijā uzturēties pastāvīgi. Arī likums (25., 25.1,