3. Article

Programmas īstenošanas organizācija 3.1. Tiesiskā bāze. Programmas realizācija tiek veikta saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumu, Ārstniecības likumu, Ministru kabineta 2000.gada 18.janvāra noteikumiem Nr.24 "Vakcinācijas noteikumi", Labklājības ministrijas rīkojumiem un citiem normatīvajiem aktiem. 3.2. Finansēšanas principi. Saskaņā ar Ministru kabineta 2000.gada 18.janvāra noteikumiem Nr.24 "Vakcinācijas noteikumi" visus izdevumus, kas saistīti ar Programmas īstenošanu, finansē no valsts pamatbudžeta un valsts speciālā veselības aprūpes budžeta. Ārstniecības iestādēm ir tiesības veikt vakcināciju par maksu, izmantojot vakcīnas, kas iegādātas ārpus valsts pasūtījuma Programmas realizēšanai. Lai novērtētu imunizācijas rādītājus un Programmas realizācijas efektivitāti, ārstniecības personām ir pienākums reģistrēt un uzskaitīt šīs vakcinācijas. 3.3. Programmas īstenošanā iesaistītās institūcijas. Iedzīvotāju vakcināciju organizē un īsteno vakcinācijas iestādes, kas ir atbildīgas par Programmas aktivitātēm lokālā līmenī. Vadošā loma Programmas realizācijā ir primārās veselības aprūpes ārstiem. Pilsētu un rajonu līmenī par Programmas īstenošanu atbild pašvaldības, slimokases, izglītības iestādes, skolu valdes un teritoriālie vides veselības centri. Labklājības ministrija un tās institūcijas - Nacionālais vides veselības centrs, Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra, Valsts infektoloģijas centrs, Valsts sanitārā inspekcija, Valsts zāļu aģentūra, Veselības veicināšanas centrs - valsts līmenī nodrošina Programmas aktivitātes plānošanu, uzraudzību un kontroli. 3.4. Problēmas imunizācijas darbā. Izmaiņas veselības aprūpes infrastruktūrā un sociāli ekonomiskie faktori ir apgrūtinājuši Programmas izpildi. Galvenās problēmas ir šādas: 3.4.1. veselības aprūpes sistēmas decentralizācijas pārejas periodā daļai bērnu ir apgrūtināta pieejamība vakcinācijas pakalpojumiem, jo šie bērni dažādu iemeslu dēļ ir palikuši ārpus ārstniecības personu redzesloka (piemēram, ir bērni, kas nav pierakstīti pie ģimenes ārstiem, jo dzīvo citās teritorijās, vai neapmeklē mācību iestādes u.c.). Saskaņā ar 1998.gada ārstniecības iestāžu pārskatiem "Par potēto bērnu kontingentiem" (veidlapa Nr.6) ārstniecības iestāžu rīcībā nebija informācijas par 60 031 (10,7%) bērna vakcinācijas statusu; 3.4.2. bērnu vakcinācija netiek veikta savlaicīgi: piemēram, 1999.gadā vakcinācija pret difteriju, stinguma krampjiem un garo klepu laikus (3 mēnešu vecumā) uzsākta mazāk nekā 64% zīdaiņu; 3.4.3. nav izveidota pietiekama bāze primārās veselības aprūpes ārstu iesaistīšanai pacientu imunizācijas statusa novērtēšanā un vakcinācijā. Nav izveidots primārās veselības aprūpes un/vai sabiedrības veselības māsu tīkls, uz kurām mūsdienās lielākā daļā valstu balstās imunizācijas darbs; 3.4.4. netiek nodrošināts sistemātisks audits par imunizācijas uzskaites dokumentāciju ārstniecības iestādēs un līdz ar to arī par pieejamo datu ticamību par imunizācijas rādītājiem; 3.4.5. pārejas periodā uz pilnībā funkcionējošu primārās veselības aprūpes sistēmu, kurā par vakcināciju atbild ģimenes ārsts, pastāv vēl atsevišķas neskaidrības jautājumā par bērnu vakcināciju izglītības iestādēs; 3.4.6. nav metodiskās rekomendācijas vai rokasgrāmatas par vakcināciju ārstniecības personām; 3.4.7. nav pietiekami informatīvie materiāli par vakcināciju iedzīvotājiem; 3.4.8. nav pietiekoši finansiālie resursi, lai paplašinātu imunizācijā iesaistīto personu loku, piemēram, pusaudžu vakcināciju pret B hepatītu vai bērnu un pieaugušo vakcināciju pret ērču encefalītu.