10. Article

Valsts cilvēktiesību birojs un Saeima ir vienisprātis, ka krimināllietā var atklāties jauni apstākļi un ka šajos gadījumos pieļaujams un nepieciešams izskatīt krimināllietu no jauna. Viedoklis atšķiras jautājumā par to, kas tiesīgs izlemt, vai šie apstākļi ir, un apšaubīt spēkā stājušos tiesas nolēmumu. Apstrīdētajos KPK pantos citastarp paredzēts, ka iemesls tiesvedības uzsākšanai krimināllietā ir fizisko un juridisko personu, kā arī to pārstāvju pieteikumi, sabiedrības saziņas līdzekļos sniegtā informācija, kā arī informācija, kas iegūta citas krimināllietas izmeklēšanas vai izskatīšanas procesā, ja ir KPK 388. panta pirmajā daļā noteiktie apstākļi. Tādējādi, no vienas puses, ir paredzēts, ka prokuroram jārīkojas ne vien gadījumos, kad notiesātā persona pati vēršas prokuratūrā, bet arī visos citos gadījumos - neatkarīgi no notiesātās personas iniciatīvas. Turklāt jāņem vērā, ka virknē gadījumu tiesvedība atjaunojama ne vien "par labu" notiesātajam, bet arī "par sliktu" personai, attiecībā uz kuru tiesvedība krimināllietā izbeigta vai kura attaisnota. Pamatots ir arī Saeimas viedoklis, ka parasti ir jāizdara izmeklēšana, lai konstatētu jaunatklāto apstākļu esamību. Tāpēc nav iebilstams pret to, ka personām jāiesniedz pieteikums prokuroram. Tomēr ir jānošķir divas funkcijas, kas prokuroram paredzētas KPK 32. nodaļā. Proti, no vienas puses, sagatavot materiālus, izmeklēt, noskaidrot, vai ir jauni apstākļi, un, no otras puses, KPK 388. panta 3. punktā noteiktajā gadījumā izvērtēt, vai tie paši par sevi vai kopā ar agrāk konstatētiem apstākļiem pierāda, ka notiesātais nav vainīgs vai izdarījis vieglāku vai smagāku noziegumu nekā tas, par kuru viņš notiesāts. Ir pamatots pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka atsevišķos gadījumos prokuroram varētu būt psiholoģiskas dabas problēmas objektīvi izlemt minēto jautājumu, ja viņš iepriekš uzturējis apsūdzību attiecīgajā lietā. Turklāt jāņem vērā, ka prokuratūras pienākums ir bijis šos apstākļus atklāt laikus. Nav pamatots Valsts cilvēktiesību biroja uzskats, ka ikviena prokurora viedoklis ir neobjektīvs a priori. Tas, ka tas pats prokurors, kurš uzturējis apsūdzību lietā, nav tiesīgs līdz galam izlemt jautājumu, vai lietā ir jaunatklāti apstākļi, izriet no kriminālprocesa principiem. Tomēr, lai nevarētu rasties iespaids, ka prokuratūra nav pietiekami objektīva, būtu nopietni apsverams šā jautājuma risinājums citās KPK normās vai Prokuratūras likumā. Tomēr, kamēr KPK nav paredzēta kāda cita kārtība lietas jaunai izskatīšanai gadījumos, kad ir jaunatklātie apstākļi, apstrīdēto normu izslēgšana no KPK radītu situāciju, kas apgrūtinātu izskatīt lietas šādā kārtībā vispār. Un tas būtu vēl lielāks šķērslis taisnīguma principa realizācijai. Tādējādi apstrīdētās KPK un Pārejas noteikumu normas nav uzskatāmas par efektīvāko un labāko iespējamo variantu, lai saprātīgi atrisinātu strīdu starp taisnīguma principu un tiesiskās stabilitātes principu. Pagaidām spēkā esošā KPK noteiktais līdzsvars starp minētajiem principiem nav izjaukts tik lielā mērā, lai minētās normas būtu pretrunā ar Satversmi. Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt, ka Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 390.-392.2 pants un 1997. gada 20. februāra likuma "Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā" pārejas noteikumu 3. punkts atbilst Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2002. gada 5. martā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Endziņš