8. Article

Kā atzīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā taisnīga tiesas procesa garantijas nav uzskaitītas izsmeļoši. Tādēļ, lai noskaidrotu Satversmes 92. panta jēgu, tas jāaplūko sasaistē ar citām Satversmes normām un principiem, pirmām kārtām tiesiskas valsts principu. Būtiska tiesiskas valsts principa sastāvdaļa ir tiesiskā stabilitāte. Tā citastarp prasa ne vien noregulētu tiesvedības procesu, bet arī tādu tā noslēgumu, kas ir tiesiski noturīgs. Vienlaikus tiesiskas valsts princips prasa, lai kriminālprocesa rezultāts būtu arī taisnīgs, proti, lai personas netiktu notiesātas par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kurus tās nav izdarījušas, un lai personas, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, tiktu atbilstoši notiesātas. Kā pamatoti tiesas sēdē atzina Saeimas pārstāvis, apstrīdētās normas attiecas uz jomu, kurā "saduras" tiesību stabilitātes princips un taisnīguma princips un ir jāmeklē to savstarpējais līdzsvars. Arī citu valstu konstitucionālo tiesu praksē atzīts, ka tiesiskas valsts princips ietver sevī gan taisnīgumu, gan tiesisko stabilitāti. Tiesiskās stabilitātes princips bieži nonāk pretrunā ar prasību pēc taisnīguma. Šo strīdu katrā konkrētajā gadījumā izlemt vai nu par labu tiesiskajai stabilitātei, vai par labu taisnīgumam - tas galvenokārt ir likumdevēja uzdevums. Tiesvedības atjaunošana lietā, kas pabeigta ar spēkā stājušos nolēmumu, ir tipiska šā strīda izpausme. Kriminālprocesuālās procedūras - tiesvedības atjaunošana lietā - funkcija ir atrisināt strīdu starp taisnīguma un tiesiskās stabilitātes principu, kas abi vienlaikus ir izsecināmi no tiesiskas valsts idejas. Ir pieļaujami, ka taisnīguma labad tiek lauzts tiesiskās stabilitātes princips (sk. Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 1967. gada 8. novembra spriedumu lietā nr. 1BvR60/66 un 1994. gada 7. septembra spriedumu lietā nr. 2BvR 2093/93). Lai nodrošinātu tiesiskas valsts principa realizāciju, citastarp nepieciešams atrisināt strīdu starp tiesisko stabilitāti un taisnīgumu. Šo uzdevumu veic tiesību normas, kas noteiktos gadījumos pieļauj tādu lietu jaunu izskatīšanu, kurās spēkā ir stājušies tiesas nolēmumi. Ja minētās normas nesasniedz noteikto mērķi - saprātīgi atrisināt konfliktu starp taisnīgumu un tiesisko paļāvību -, tās kļūst neefektīvas. Tas ir pretrunā ar Satversmē nostiprināto tiesiskas valsts principu. Tomēr, meklējot līdzsvaru un minētā strīda risinājumu, likumdevējam ir plašas manevra iespējas.