9. Article

Gan pieteikuma iesniedzējs, gan institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, gan pieaicinātā persona ir vienisprātis, ka tiesas kļūdas var rasties un tāpēc jāparedz kārtība, kādā tās labot. Šā mērķa sasniegšanai Kriminālprocesa kodeksā atjaunota iespēja iesniegt protestu uzraudzības kārtībā. Likumdevējs to noteicis kā pagaidu risinājumu. Proti, uzraudzības kārtība vispirms no KPK izslēgta, bet pēc tam atjaunota, turklāt atjaunota Pārejas noteikumos un ar piebildi, ka tā darbojas tikai līdz jaunā kriminālprocesa kodeksa spēkā stāšanās dienai. Faktiski tā balstās uz uzraudzības institūtu, kas attīstījies padomju kriminālprocesā un nav izplatīts demokrātiskajās valstīs. Minētās normas bija veidotas tādējādi, ka prokuratūras un tiesu varas augstākās amatpersonas bija tiesīgas pēc savas iniciatīvas ierosināt lemt par jau izspriestu lietu izskatīšanu no jauna. Šāds risinājums bija piemērots valstij, kur nepastāvēja neatkarīga tiesu vara, taču ir problemātiski realizējams demokrātiskā tiesiskā valstī, kur tiesai jāizspriež citu personu iesniegtas lietas. Savukārt gadījumi, kad tiesa ko uzsāk pēc savas iniciatīvas, ir stingri ierobežoti. Kā izriet no pieteikuma, tajā tiek apstrīdēts Pārejas noteikumu 3. punkts daļā, kas attiecas uz prokuratūras tiesībām. Tas ir, netiek apstrīdēta tā šā punkta norma, kas noteic, ka protestu uzraudzības kārtībā Pārejas noteikumu 2. punkta 1. apakšpunktā noteiktajā gadījumā ir tiesības iesniegt Augstākās tiesas priekšsēdētājam un viņa vietniekiem. Apstrīdēta tiek Pārejas noteikumu 3. punkta norma, kas noteic, ka Pārejas noteikumu 2. punkta 2. un 3. apakšpunktā noteiktajos gadījumos protestu uzraudzības kārtībā ir tiesības iesniegt ģenerālprokuroram un Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokuroram. Pārejas noteikumu 2. punkta 2. apakšpunkts attiecas uz lietām, kas izspriestas pirms 1995. gada 1. oktobra. Ņemot vērā laiku, kas pagājis kopš minētā datuma, šā punkta aktualitāte ir minimāla. 3. apakšpunkts savukārt attiecas uz lietām, kas izspriestas trīspakāpju tiesu sistēmas ietvaros. Šajā gadījumā uzraudzības būtību raksturo G. Kūtra minētais apzīmējums "nokavētā kasācija". Kā redzams no Pārejas noteikumu 3. punkta, protestu uzraudzības kārtībā var iesniegt tajos pašos gadījumos, kuros var iesniegt kasācijas sūdzību. Turklāt tā paredzēta visās lietās neatkarīgi no to nozīmīguma un pieļautās būtiskās kļūdas seku smaguma. Šo "nokavēto kasāciju" var realizēt tikai augstas prokuratūras amatpersonas - ģenerālprokurors vai Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors. No vienas puses, šī situācija atsevišķos gadījumos var traucēt realizēt taisnīguma principu, ja tiesa pieļāvusi kļūdu, piemēram, balstoties uz prokurora viedokli. Tomēr, no otras puses, pastāvošās uzraudzības kārtības ietvaros citi risinājumi vēl vairāk neatbilstu tiesiskas valsts principam. Atceļot apstrīdētās Pārejas noteikumu normas, KPK 31. nodaļa arī attiecībā uz personām, kas tiesīgas iesniegt uzraudzības protestu, būtu spēkā tādā redakcijā, kādā tā bija 1995. gada 1. oktobrī. Tādējādi tiesības iesniegt uzraudzības protestu iegūtu Augstākās tiesas priekšsēdētājs un viņa vietnieki. Šāda situācija neatbilstu Augstākās tiesas funkcijām. Savukārt, pieļaujot iesniegt uzraudzības protestu tām pašām personām, kas tiesīgas iesniegt kasācijas sūdzību, tiktu radīta vēl viena, turklāt laika ziņā neierobežota kasācijas instance. Tas būtu pretrunā ar tiesiskās stabilitātes principu, jo apdraudētu tiesas spriedumu noturīgumu. Demokrātiskās un tiesiskās valstīs lietas jaunas caurlūkošanas nosacījumos uzsvars tiek likts ne vien uz augstu amatpersonu lēmumiem visos iespējamos gadījumos, bet arī uz sīki izstrādātiem kritērijiem, kas tad, ja iespējamā pieļautā kļūda īpaši smagi skar personu, dod tiesības šai personai pašai vai ar zvērināta advokāta starpniecību atkārtoti vērsties tiesā. Tomēr šāda kārtība prasa procesuālu normu izstrādāšanu, kas nav Satversmes tiesas kompetencē.