9. Article

1. Citos prettiesiskas aizvešanas gadījumos, kas nav minēti 8. pantā, kuros lūgums centrālajai iestādei ir nosūtīts sešu mēnešu laikā no aizvešanas dienas, atzīšana un izpilde var tikt atteikta tikai tad, ja: (a) nolēmums tiek pieņemts atbildētāja vai viņa likumiskā pārstāvja prombūtnē, un atbildētājam noteiktā laikā netika nodots tiesvedību ierosinošais dokuments vai tam līdzvērtīgs dokuments, lai savlaicīgi varētu sagatavoties savu interešu aizstāvībai; taču šāda dokumentu nenosūtīšana nevar būt par pamatu atzīšanas vai izpildes atteikšanai, ja dokumenti netika nodoti tāpēc, ka atbildētājs bija slēpis savu atrašanās vietu no personas, kura ierosināja tiesvedību nolēmuma izcelsmes valstī; (b) nolēmums ir pieņemts atbildētāja vai viņa likumiskā pārstāvja prombūtnē, un nolēmumu pieņēmušās iestādes piekritība netika noteikta: (i) pēc atbildētāja ierastās dzīves vietas vai (ii) pēc pēdējās kopīgās bērnu vecāku ierastās dzīves vietas, ja vismaz viens no vecākiem joprojām pastāvīgi tur dzīvo, vai (iii) pēc bērna ierastās dzīves vietas; (c) nolēmums ir nesavienojams ar nolēmumu par aizbildnību, kas kļuvis izpildāms lūguma saņēmējā valstī pirms bērna aizvešanas, ja vien bērna ierastā dzīves vieta nav bijusi lūguma nosūtītājas valsts teritorijā vismaz vienu gadu pirms viņa aizvešanas. 2. Ja lūgums centrālajai iestādei netiek nosūtīts, šī panta pirmā daļa tāpat jāpiemēro, ja atzīšana un izpilde tiek lūgta sešu mēnešu laikā no prettiesiskās aizvešanas dienas. 3. Ārvalsts nolēmums nekādā gadījumā nevar tikt pārskatīts pēc būtības.