1. Article

Satversmes 109. pants garantē ikvienam tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos gadījumos. Konstitucionālās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā saturs ir noteikts likumā "Par sociālo drošību" un likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" un konkretizēts Pensiju likumā. Satversmes 109. panta saturu vairākos spriedumos ir analizējusi Satversmes tiesa (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta spriedumu lietā nr. 2000-08-0109 un 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā nr. 2001-02-0106). Pensiju likums tika izstrādāts un pieņemts 1995. gadā Latvijas pensiju sistēmas reformas gaitā, un šīs reformas mērķis bija izveidot finansiāli stabilu un ekonomiski pamatotu pensiju sistēmu. Pensiju likums tika izstrādāts, ņemot vērā iepriekšējo piecu gadu pieredzi, kura liecināja, ka 1990. gada 29. novembra likums "Par valsts pensijām" neatbilst tirgus ekonomikas apstākļiem, nav ekonomiski pamatots un ar to uzņemtās saistības neatbilst pieejamiem finansu resursiem. Pensiju reformas gaitā izveidotā Latvijas pensiju sistēma, kuras pirmo līmeni - valsts obligāto nefondēto pensiju shēmu - reglamentē Pensiju likums, ir novērtēta pozitīvi arī starptautiskā mērogā (sk.: Kad Latvijas pensiju sistēmu uzskata par paraugu Eiropai // Latvijas Vēstnesis, nr. 27, 19.02.2002.). Šī pensiju sistēma ir veidota kā apdrošināšanas sistēma - personas pensija ir atkarīga no nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām. Taču laika periodā, kad pensiju pieprasa arī pirms 1996. gada 1. janvāra nodarbinātās personas (turpmāk - pārejas periods), uz tām pensiju apdrošināšanas sistēma vēl pilnībā nav attiecināma - pensijas piešķiramas un aprēķināmas, ņemot vērā ne tikai Pensiju likuma normas, bet arī tā pārejas noteikumus. Tādēļ pastāv atkāpes no iepriekš minētā noteikuma, ka personas pensija ir atkarīga tikai no nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām. Pensiju likums noteic šādus priekšnoteikumus valsts vecuma pensijas piešķiršanai: 1) persona ir bijusi pakļauta valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai (Pensiju likuma 3. pants); 2) personas apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem (Pensiju likuma 11. pants); 3) persona ir sasniegusi noteiktu vecumu. Šīs lietas ietvaros analizējams likumā noteiktais pensionēšanās vecums. Atbilstoši Pensiju likuma 11. pantam šis vecums ir 62 gadi, bet pārejas periodā tas ir zemāks, taču pakāpeniski pieaugošs (Pensiju likuma 11. pants un pārejas noteikumu 8. punkts). Likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 3. panta pirmajā daļā ir sniegts sociālās apdrošināšanas jēdziena skaidrojums: "Sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi." Taču šī panta daļa ir tulkojama kopsakarā ar Pensiju likuma 11. pantu, kas nosaka pensionēšanās vecumu. Tā kā pensiju sistēmas pirmais līmenis ir veidots kā sociālās apdrošināšanas sistēma, tad noteikta vecuma sasniegšana nozīmē sociālā riska jeb apdrošināšanas gadījuma iestāšanos, kas personai dod tiesības saņemt likumā paredzēto palīdzību. Pensiju apdrošināšana no citiem sociālās apdrošināšanas veidiem atšķiras ar savu īpatnējo sociālo risku, jo tikai šajā apdrošināšanas veidā nelabvēlīgā notikuma, proti, darbaspēju zaudēšanas, laiks tiek prezumēts. Likumdevēja kompetencē ir izvēlēties šo noteikto vecumu, ar kura sasniegšanu tiek pieņemts, ka persona kļuvusi darba nespējīga un līdz ar to var pretendēt uz pensiju budžeta izmaksu - vecuma pensiju. Taču pēc tam, kad šī izvēle ir notikusi un likumā ir nostiprināts noteikts pensionēšanās vecums (apdrošināšanas gadījums), papildu apstiprinājumi personas darbspēju zudumam vairs nav nepieciešami. Minētais neizslēdz likumdevēja tiesības lemt par cita pensionēšanās vecuma noteikšanu likumā. Ja trīs iepriekš minētie priekšnoteikumi iestājušies, persona ir tiesīga pieprasīt vecuma pensiju. Tā personai tiek piešķirta uz mūžu, sākot ar dienu, kad radušās tiesības uz pensiju (Pensiju likuma 28. un 30. pants). Nekādi citi priekšnosacījumi, ierobežojumi, piemēram, nodarbinātības tiesisko attiecību izbeigšana vai ienākumu reāla zaudēšana, vecuma pensijas pieprasīšanai un piešķiršanai Pensiju likumā nav paredzēti. To ir norādījusi arī Saeima atbildes rakstā, uzsverot, ka tiesības saņemt pensiju netiek saistītas ar faktisko aiziešanu pensijā. Latvijas likumdevējs, izstrādājot un pieņemot Pensiju likumu, nav pārņēmis to valstu pieredzi, kur ir ierobežotas nodarbināto pensionāru tiesības saņemt piešķirto pensiju. Prakse ierobežot pensiju apmēru pastāv daudzās valstīs, piemēram, Lietuvā, Vācijā (sk., piemēram, Lietuvas Republikas 1994. gada 18. jūlija likuma "Par valsts sociālās apdrošināšanas pensijām" 23. pantu). Taču, vērtējot attīstīto valstu pensiju sistēmas attiecībā uz pensiju izmaksu ierobežošanu nodarbinātajiem pensionāriem, jāņem vērā, pirmkārt, tas, ka pensiju sistēmas, kā arī iepriekš minētie ierobežojumi katrā valstī ir atšķirīgi. Otrkārt, daudzās valstīs bez valsts sociālās apdrošināšanas pensijām, kuru izmaksai tiek noteikti ierobežojumi, nodarbinātais pensionārs vienlaikus var saņemt arī darba devēja vai privātajos pensiju fondos uzkrātās pensijas, kuru apmērs netiek ierobežots. Tādējādi šo valstu pensionāru kopējie ienākumi nodrošina pienācīgus dzīves apstākļus (sk. Social Security Programs Through the World - 1999: SSA Publication No. 13-11805 / Social Security Administration, Washington, 1999). Turpretim Latvijā privātie pensiju fondi darbojas tikai dažus gadus, un lielākajai daļai pašreizējo nodarbināto pensionāru ienākumu avots ir tikai valsts vecuma pensija, kā arī darba samaksa. Izmaksājamo pensiju apmēra samazināšanu, pastāvot sociālās apdrošināšanas iemaksu sistēmai, pieļauj arī starptautisko tiesību akti, piemēram, Starptautiskās darba organizācijas 1952. gada konvencijas nr. 102 "Konvencija par sociālās nodrošināšanas minimālajām normām" 26. pants un Eiropas Padomes Sociālās drošības kodeksa 26. pants. Šos starptautiskos tiesību aktus Latvija nav ratificējusi. Pensiju likumā ir noteikta arī vecuma pensijas aprēķināšanas kārtība. Pensijas apmērs ir atkarīgs ne tikai no plānotā vecuma pensijas izmaksas laika posma, bet arī no katras personas pensijas kapitāla, t.i., no personiskajā kontā reģistrētās apdrošināšanas iemaksu summas (Pensiju likuma 12. pants un pārejas noteikumu 13. punkts). Tātad katrai personai piešķirtās pensijas apmērs ir atšķirīgs, individuāli noteikts, ņemot vērā arī tās nodarbinātības ilgumu (apdrošināšanas stāžs un tam pielīdzinātie nodarbinātības periodi) un ienākumus (apdrošināšanas iemaksu alga, no kuras izdarītas sociālās apdrošināšanas iemaksas). Nepamatots ir M. Draudiņa apgalvojums, ka pensijas kapitāls, no kura tika aprēķināta pensija, ir viņa īpašums. Pārejas periodā vecuma pensijas tiek aprēķinātas ne tikai pēc Pensiju likuma 12. panta, bet arī ievērojot pārejas noteikumu 13. punktu. Tādējādi pensiju aprēķināšanā tiek ņemts vērā ne tikai pensijas kapitāls, kas reģistrēts no 1996. gada 1. janvāra un atbilst personas veiktajām (par to veiktajām) iemaksām, bet arī sākuma kapitāls. Tas savukārt tiek noteikts par nodarbinātības periodu līdz 1995. gada 31. decembrim, ņemot vērā personas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par citu, vēlāku laika periodu - no 1996. gada līdz 2000. gadam (atkarībā no pensionēšanās gada). Līdz ar to acīmredzams, ka aprēķinātā pensija kopumā nav adekvāta personas individuālajam ieguldījumam visā nodarbinātības periodā (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā nr. 2001-02-0106). Tādējādi likumdevējs, veicot pensiju reformu un izvērtējot valsts ekonomiskās iespējas un materiālo resursu esamību, ir noteicis tiesību uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā izmantošanas priekšnoteikumus. Šādi izveidotā pensiju sistēma līdz 1998. gadam nodrošināja pat pensiju budžeta līdzekļu pārpalikumu. 2. 1999. gada sākumā stājās spēkā Pensiju likuma grozījumi, kuru izpildes rezultātā pensiju budžetā radās ievērojams deficīts (sk. Labklājības ministrijas Sociālo ziņojumu 2000, Rīga, 2000; Labklājības ministrijas Sociālo ziņojumu 2001, Rīga, 2001). Nolūkā samazināt pensiju budžeta izdevumus Saeima vispirms 1999. gada 5. augustā un pēc tam vēl 4. novembrī grozīja Pensiju likumu, paredzot vairākus pasākumus. Tādējādi šā likuma pārejas noteikumi tika papildināti arī ar apstrīdēto normu, kas paredzēja nodarbinātajiem pensionāriem turpmākos piecus gadus ierobežot izmaksājamo pensiju. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam un Saeimas pārstāvja teiktajam tiesas sēdē, proti, ka sociālo tiesību realizācija vispirms ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamajiem resursiem. Taču, ja likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Satversmē ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt šīs savas tiesības tiesā. Pensiju likuma normas, kas reglamentē vecuma pensijas piešķiršanas un aprēķināšanas priekšnoteikumus, ir palikušas nemainīgas, tās atbilst izveidotās pensiju (apdrošināšanas) sistēmas būtībai un nav apšaubītas arī no likumdevēja puses. Turpretim apstrīdētā norma ir ietverta pārejas noteikumos, un tās darbība ierobežota laikā. Tas liecina, ka šajā normā paredzētais pasākums, kura mērķis ir atrisināt radušās finansiālās problēmas, ir izņēmums no izveidotās sistēmas. Tādējādi, ierobežojot personas tiesības saņemt likumā noteiktā kārtībā piešķirto pensiju, apstrīdētā norma sašaurina Satversmes 109. pantā garantētās un Pensiju likumā konkretizētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā.