2. Article

Konstitucionālās sūdzības iesniedzēji - Mārtiņš Draudiņš, Valdis Eglītis un Viktors Purmalis (turpmāk - iesniedzēji) apstrīd Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punkta (turpmāk - apstrīdētā norma) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 109. pantam. Iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā norma viņiem kā nodarbinātajiem pensionāriem liedz iespēju saņemt vecuma pensiju pilnā apmērā, tādā veidā ar likumu ierobežojot tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Ar šādu normu tiek pārkāptas starptautisko tiesību normas, kā arī Satversmē garantētās personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Apstrīdētajā normā tiek jauktas dažādas lietas - ar darbu nopelnītā vecuma pensija, kas veidojas no iesniedzēju iemaksām, un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts. Līdz ar to iesniedzēji ir pielīdzināti tām personām, kas nav strādājušas, bet ir tiesīgas saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. Liedzot iespēju iesniedzējiem saņemt viņu nopelnīto vecuma pensiju pilnā apmērā, tiek pārkāpts Satversmes 109. pants. Iesniedzēji uzskata, ka viņi tiek diskriminēti gan attiecībā pret nestrādājošiem pensionāriem, kuri ir tiesīgi pilnā apmērā saņemt pensiju, kas tiem aprēķināta pēc nostrādātā laika un sociālās apdrošināšanas iemaksām, gan attiecībā pret darbaspējīgiem strādājošiem Latvijas iedzīvotājiem. Apdrošināšanas sistēmas būtība ir šāda - personai, kas veikusi sociālās iemaksas, sasniedzot attiecīgu vecumu, ir tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu. Darba tiesiskās attiecības tiek reglamentētas ar pavisam citiem likumiem. Ja pensijas vecumu sasniegusi persona strādā, tai ir tiesības saņemt par savu darbu atbilstošu atalgojumu. Šīs attiecības nevar būt iemesls valsts interesei atņemt nodarbinātajiem pensionāriem daļu no viņu pensijas. Valsts neiegulda līdzekļus pensiju fondā, tādēļ tā nav tiesīga pensiju atņemt. Apstrīdētās normas darbības rezultātā iesniedzējiem ir nodarīti materiālie zaudējumi. Iesniedzējs Valdis Eglītis norāda, ka tālab, lai nezaudētu nopelnīto pensiju, viņš bija spiests aiziet no darba. Citām darbaspējīgām personām ir neierobežotas tiesības uz darbu, turpretī nodarbinātajiem pensionāriem apstrīdētā norma rada apstākļus, kas šīs tiesības ierobežo. Iesniedzējs Mārtiņš Draudiņš, atsaucoties uz Valsts cilvēktiesību biroja 2001. gada 19. jūlija vēstuli nr. 3-2-2/782, norāda, ka strādājošo tiesības uz darba samaksu un ikviena tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir savstarpēji neatkarīgas garantijas un atšķirīgā attieksme sociālo tiesību nodrošināšanā pret nodarbinātajiem un pārējiem pensionāriem nav objektīvi pamatota un nav nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, un ir uzskatāma par diskriminējošu.