1. Article — , kas ir lex specialis attiecībā uz izraidīšanas

procedūrām, nav piemērojams. Patiesi, pirmā un trešā iesniedzēja nevarētu pamatoties uz pēdējā minētā noteikuma specifiskākajām garantijām, jo viņas nebija Latvijas legālas rezidentes. Tajā pašā laikā viņām bija argumentējama prasība par to, ka viņu Konvencijā paredzētās tiesības ir tikušas pārkāptas legālā statusa Latvijas Republikā zaudēšanas rezultātā. Atbilstoši Konvencijas 13.pants ir piemērojams šai lietai. 99. Tiesa atkārto, ka tiesisks pārskatīšanas process pamatā veido efektīvu aizsardzību Konvencijas 13.panta izpratnē attiecībā uz sūdzībām izraidīšanas un izdošanas kontekstā, ja tiesas var efektīvi kontrolēt no substanciālā un procedurālā viedokļa izpildvaras rīcības brīvību un atcelt attiecīgos lēmumu (skat. mutatis mutandis, Hilal v. Lielbritānija, nr. 45276/99, 6.3.2001, 75.-77.paragrāfs, tiks publicēts ECHR 2001). 100. Tiesa ir pārliecināta, ka nacionālās tiesas visās trijās instancēs ir rūpīgi izvērtējušas pirmās un trešās iesniedzējas sūdzības. Nav šaubu, ka tiesām bija pilnvaras sniegt viņām prasīto palīdzību, kā to pierāda pirmās instances spriedums, kas atcēla pret viņām vērsto administratīvo lēmumu. 101. Tajā pašā laikā 13.pantā paredzētās aizsardzības efektivitāte nav atkarība no pārliecības par iesniedzējam labvēlīgu iznākumu (loc. cit., 78.paragrāfs). Fakts, ka tiesas beigu beigās nolēma pirmajai un trešajai iesniedzējai par sliktu, kā tāds nenozīmē efektīvas aizsardzības Konvencijas 13.panta izpratnē trūkumu. 102. Neesot norādījumiem par nacionālo tiesu lēmumu patvaļību, Tiesa nonāk pie secinājuma, ka pirmajai un trešajai iesniedzējai bija pieejama efektīva aizsardzība attiecībā uz viņu sūdzībām par uzturēšanās Latvijā likumību. 103. Atbilstoši šī iesnieguma daļa ir acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.paragrāfa izpratnē un ir jānoraida saskaņā ar 35.panta 4.paragrāfu. C. Sūdzības saistībā ar pirmās un trešās iesniedzējas aizturēšanu 1998.gada 29.oktobrī un trešās iesniedzējas aizturēšanu 1999.gada 16.-17.martā. 104. Pirmā un trešā iesniedzēja izsakās, ka viņu aizturēšanas uz vienu dienu 1998.gada 29.oktobrī un trešās iesniedzējas aizturēšanas uz 30 stundām 1999.gada 16.-17.martā izbraukšanas rīkojuma neizpildes dēļ apstākļi pārkāpj Konvencijas 3.pantu, kas paredz: "Nevienu nedrīkst spīdzināt vai citādi cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt". 105. Pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka telpa, ventilācija, sanitārie un ēdināšanas apstākļi Nelegālo imigrantu centrā bija zem Konvencijas 3.pantā pieļautā līmeņa. Šo vērtējumu atbalsta Krievijas Valdība. 106. Atbildētāja Valdība apgalvo, ka apstrīdētā apiešanās nesasniedza minimālo skarbuma līmeni, kas nepieciešams, lai varētu piemērot Konvencijas 3.pantu. 107. No Tiesas viedoļa, pat pieņemot, ka pirmajai un trešajai iesniedzējai nebija efektīvu tiesību aizsardzības iespēju, viņas nav pierādījušas, ka apstrīdētie apstākļi sasniedza minimālo skarbuma līmeni, kas nepieciešams, lai apiešanās varētu tikt apskatīta Konvencijas 3.panta kontekstā, īpaši ņemot vērā ļoti īso aizturēšanas laiku un to, ka nav medicīniska dokumenta vai citu pierādījumu pirmās un trešās iesniedzējas ciešanām vai veselības kaitējumam apstrīdētās apiešanās rezultātā (skat. mutatis mutandis, Valašinas pret Lietuvu, nr. 44558.98, 2.7.2001, 100-113 paragrāfs, tiks publicēts ECHR 2001). No tā izriet, ka šī iesnieguma daļa jebkurā gadījumā būtu acīmredami nepamatota Konvencijas 35.panta 3 paragrāfa izpratnē. 108. Atbilstoši šis lietas aspekts ir noraidāms saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1., 3. un 4.paragrāfu. 109. Savā 2000.gada 10.septembra vēstulē pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka iepriekšminētā aizturēšana rezultējās viņu tiesību uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar Konvencijas 4.protokola 2.pantu nepamatotā ierobežošanā un ka viņu rīcībā nebija efektīva aizsardzības līdzekļa pret it kā nelikumīgu iejaukšanos viņu minētajā noteikumā paredzētajās tiesībās. 4.protokola 2.pants skan šādi: "1. Ikvienam, kurš likumīgi atrodas kādas valsts teritorijā, ir tiesības uz brīvu pārvietošanos un tiesības brīvi izvēlēties dzīvesvietu šajā valstī. ..." 110. Atbildētāja Valdība argumentē, ka nenotika nekāda iejaukšanās pirmās un trešās iesniedzējas tiesību īstenošanā saskaņā ar šo normu. 111. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.paragrāfu tā var izskatīt tikai tās sūdzības, attiecībā uz kurām visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas ir izsmeltas un kuras tikušas iesniegtas sešu mēnešu laikā kopš "pēdējā" lēmuma nacionālā līmenī. Ja sūdzība tiek iesniegta par adekvādu aizsardzības līdzekļu neesamību pret darbību, kas tiek uzskatīta par Konvencijas pārkāpumu, sešu mēnešu periods sākas dienā, kad notika minētā darbība (skat. mutatis mutandis, Papon v. Francija, nr.64666/01, 7.6.2001, tiks publicēts ECHR 2001). 112. Pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka viņām nebija adekvātu aizsardzības līdzekļu pret it kā notikušo iejaukšanos viņu tiesībās uz pārvietošanās brīvību. Taču apstrīdētās darbības notika 1998.gada 29.oktobrī un 1999.gada 16.-17.martā, kamēr sūdzība Tiesai tika iesniegta 2000.gada 10.septembrī, t.i., vēlāk nekā sešus mēnešus pēc attiecīgajiem notikumiem. Saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1. un 4.paragrāfu Tiesai nav pilnvaru izskatīt šo iesnieguma daļu, jo tas ir iesniegts par vēlu. 113. Pirmā un trešā iesniedzēja tāpat apgalvo, ka viņu aizturēšana pārkāpj Konvencijas 5.pantu, kas, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, paredz: "1. Ikvienam ir tiesības uz personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto kārtību: ... ... (f) ja persona tiek likumīgi aizturēta vai apcietināta ar nolūku neļaut tai nelikumīgi ieceļot valstī vai ja pret personu tiek veiktas darbības ar nolūku viņu izraidīt no valsts vai izdot citai valstij. 4. Jebkura persona, kurai aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas tiesiskumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi tiesiska." 114. Atbildētāja Valdība argumentē, ka aizturēšana atbilst Konvencijas 5.panta prasībām, jo pirmās un trešās iesniedzējas nelikumīga uzturēšanās Latvijā tika pierādīta spēkā esošos tiesu spriedumos un bija spēkā esošs viņu izbraukšanas rīkojums. Tā arī norāda, ka saskaņā ar Ārvalstnieku likumu aizturēšanas likumības tiesisko kontroli veic prokurors. 115. Pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka viņu aizturēšana bija nelikumīga un patvaļīga un ka tā netika un arī nevarēja tikt apstrīdēta tiesā. Krievijas Valdība atbalsta šo apgalvojumu. 116. Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu viedokļus, šis iesnieguma aspekts rada kompleksus faktu un tiesību jautājumus, kuru izlemšanai jābūt atkarīgai no izskatīšanas pēc būtības. Tādēļ šī iesnieguma daļa nevar tikt uzskatīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.paragrāfa izpratnē. Neviens cits iemesls tā nepieņemšanai nav norādīts. D. Sūdzības par procesa saistībā ar viņu izraidīšanas no Latvijas radītajām sekām 117. Pirmā un trešā iesniedzēja sūdzas attiecībā uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu, kas paredz: "Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz sava īpašuma izmantošanu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek publiskajās interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem. Iepriekšminēto noteikumi neierobežo valsts tiesības pieņemt likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu." 118. Atbildētāja Valdība norāda, ka tā ir iesniegusi atrunu pie 1.protokola 1.panta attiecībā uz atsevišķām nacionālām normām par īpašuma tiesību atjaunošanu un īpašuma privatizāciju. Tāpat tā norāda, ka jebkurā gadījumā nav notikusi nekāda iejaukšanās pirmās un trešās iesniedzējas tiesībās izmantot "īpašumu" 1.protokola 1.panta izpratnē. 119. Pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka procesa saistībā ar viņu tiesisko statusu un tam sekojošu izraidīšanu rezultātā viņām tika liegta iespēja piedalīties viņu īrētā dzīvokļa privatizācijā. Viņas tāpat apgalvo, ka pēc tam, kad viņas pameta Latviju, dzīvoklis tika uzlauzts un dažas no viņu personiskajām lietām, kas bija palikušas dzīvoklī, valsts institūcijas iznīcīnāja vai nozaga. Krievijas Valdība atbalsta šo sūdzību. 120. Tiesa uzskata, ka nav nepieciešams izvērtēt, vai Latvijas atruna pie 1.protokola 1.panta ir piemērojama šīs sūdzības faktiem, jo šī iesnieguma daļa jebkurā gadījumā ir jānoraida šādu iemeslu dēļ. 121. Tiesa atgādina, ka Konvencija negarantē tiesības iegādāties īpašumu kā tādas. Iesniedzējs var apgalvot, ka ir noticis 1.protokola 1.panta pārkāpums tikai tiktāl, ciktāl apstrīdētais lēmums attiecas uz viņa "īpašumu" šī noteikuma izpratnē. "Īpašums" var būt "jau esošs īpašums" vai aktīvs, ieskaitot arī prasījumus, pamatojoties uz kuriem iesniedzējs var argumentēt, ka viņam vai viņai ir vismaz "pamats sagaidīt" īpašumtiesību efektīvas īstenošanas iegūšanu. Pretēji tam, ne cerība, ka tiks atzītas īpašuma tiesības, kuras nav bijis iespējams efektīvi īstenot pēc 1.protokola spēkā stāšanās attiecībā uz valsti, nevar tikt uzskatīta par "īpašumu" 1.protokola 1.panta izpratnē, nedz arī nosacījuma prasība, kas zaudē spēku ar likumu noteiktu prasību neizpildes dēļ (skat. mutatis mutandis, Malhous v. Čehija (lēmums) nr.33071/96, 13.12.2000, tiks publicēts ECHR 2000-XII). 122. Nav strīda par to, ka pirmajai un trešajai iesniedzējai nepiederēja apskatāmais dzīvoklis un ka viņām nebija personisku tiesību vai prasījuma privatizēt šo dzīvokli saskaņā ar uz 1997.gada 27.jūniju, kad attiecībā uz Latviju stājās spēkā 1.protokola 1.pants, spēkā esošiem nacionālajiem tiesību aktiem. Attiecībā uz dzīvokli viņām nebija pietiekamas īpašnieciskas intereses, lai veidotos "īpašums" 1.protokola 1.panta izpratnē (skat. mutatis mutandis, Beyeler v. Itālija, nr.33202/96. 5.1.2000, 100.-105.paragrāfs, tiks publicēts ECHR 2000-I). No tā izriet, ka pirmās un trešās iesniedzējas sūdzība par nespēju privatizēt dzīvokli nav savietojama ratione materiae ar šo noteikumu. 123. Attiecībā uz pirmās un trešās iesniedzējas sūdzību par to, ka dzīvoklis ticis uzlauzts un tajā palikušās lietas tikušas iznīcinātas vai nozagtas, Tiesa atzīmē, ka saistībā ar šīm sūdzībām viņas Latvijā neuzsāka nekādu tiesas procesu. No tā izriet, ka viņas nav izmantojušas visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas, kā to pieprasa Konvencijas 35.panta 1.paragrāfs. 124. Atbilstoši šis lietas aspekts ir noraidāms saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1., 3. un 4.paragrāfu. 125. Trešā iesniedzēja arī apgalvo, ka valsts institūcijas ir pārkāpušas 1.protokola 2.pantu, kas paredz: "Nevienam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Veicot funkcijas, kuras tā uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem" 126. Atbildētāja Valdība norāda, ka trešā iesniedzēja absolvēja vidusskolu 1999.gadā. 127. Trešā prasītāja argumentē, ka divi aizturēšanas periodi 1998.gada 29.oktobrī un 1999.gada 16.-17.martā, kā arī ar viņas izraidīšanu no Latvijas saistīto procesu rezultātā radušās pastāvīgās bailes par drošību un brīvību nav ļāvušas viņai pilnvērtīgi apgūt mācības skolā. 128. Tiesa atzīmē, ka, neskatoties uz trešajai iesniedzējai izsniegto izbraukšanas rīkojumu, viņa varēja pabeigt vidējo izglītību. Nav nodibināts, ka divi īsie aizturēšanas periodi 1998.gada 29.oktobrī un 1999.gada 16.martā un 17.martā būtu radījuši būtisku šķērsli viņas spējām iegūt izglītību skolā vai ka būtu notikusi jebkāda cita iejaukšanās viņas Konvencijas 1.protokola 2.pantā garantētajās tiesībās. 129. Līdz ar to šī iesnieguma daļa ir acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 2.paragrāfa izpratnē un tādēļ noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta 4.paragrāfu. Šo iemeslu dēļ Tiesa vienbalsīgi nolemj, ka fakts, ka apstrīdētie pasākumi notikuši 1994.gada 30.aprīļa Latvijas un Krievijas līguma par Krievijas armijas izvešanu izpildes ietvaros, nekavē Tiesu uzņemties izskatīt sūdzību; ar balsu vairākumu pasludina par nepieņemamu izskatīšanai otrā iesniedzēja sūdzību; vēl nelemjot par lietas būtību, ar balsu vairākumu pasludina par pieņemamu izskatīšanai pirmās un trešās iesniedzējas sūdzības attiecībā uz Konvencijas 5.pantu; vēl nelemjot par lietas būtību, vienbalsīgi pasludina par pieņemamu izskatīšanai pirmās un trešās iesniedzējas sūdzības attiecībā uz Konvencijas 8.pantu un 14.pantu; vienbalsīgi pasludina par nepieņemamu izskatīšanai pirmās un trešās iesniedzējas atlikušās sūdzības. Sastādīts angļu un franču valodā, abi teksti vienlīdz autentiski. Paul Mahoney Sekretārs Luzius Wildhaber Prezidents Ārlietu ministrijas neoficiāls tulkojums 2002.gada 12.martā